Ir arī šāds viedoklis: "Nātres un gārsas? Nav jau bada laiki!" Te atbilde ir viena: negribi – neēd! Nav spiesta lieta, un veikali tiešām ir pilni ar visvisādiem labu labiem salātiem, zaļumiem un dīgstiem. Bet vienmēr bijuši cilvēki, kam pirmā nātrīte pavasarī liek iekliegties tādā pašā laimē kā pirmā baravika. Un šis patiesi nav ēšanas jautājums. Drīzāk jau sajūta. Instinkts. Instinkts, kas pavasarī liek pieliekties zemei tuvu, lai ieraudzītu un apbrīnotu brīnumdaiļu un neticami spriganu nātrīti, nopriecātos, kā sačunčurojies rabarbers lien no zemes ārā, kā uzzied māllēpe un cik sprigani zaķkāposti svaigi zaļā paklājā pa visu mežmalu.
Šī laikam ir tā vecā, labā saikne ar pašu pamatu, dabu, Meža māti, kā nu kurš to sauc, kura ir dāsna un savus bērnus vienmēr pabaros. Un nekā zaļāka, svaigāka un stiprāka par tikko no zemes izlauzušos zaļumu brīvā dabā jau pasaulē nav. Un šī mana jūsmīgā tirāde nav tikai tāda Pūka klaigāšana pavasarī (atcerieties? "Taurenīši lidinājas, ziema, ziema, ej nu mājās utt") – zaļumu pusē ir arī zinātne un fakti: pirmie zaļumi ir ļoti, ļoti vērtīgi.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
