Pūka klaigāšana jeb pēdējais brīdis pirmajiem zaļumiem

Ir arī šāds viedoklis: "Nātres un gārsas? Nav jau bada laiki!" Te atbilde ir viena: negribi – neēd! Nav spiesta lieta, un veikali tiešām ir pilni ar visvisādiem labu labiem salātiem, zaļumiem un dīgstiem. Bet vienmēr bijuši cilvēki, kam pirmā nātrīte pavasarī liek iekliegties tādā pašā laimē kā pirmā baravika. Un šis patiesi nav ēšanas jautājums. Drīzāk jau sajūta. Instinkts. Instinkts, kas pavasarī liek pieliekties zemei tuvu, lai ieraudzītu un apbrīnotu brīnumdaiļu un neticami spriganu nātrīti, nopriecātos, kā sačunčurojies rabarbers lien no zemes ārā, kā uzzied māllēpe un cik sprigani zaķkāposti svaigi zaļā paklājā pa visu mežmalu.

Šī laikam ir tā vecā, labā saikne ar pašu pamatu, dabu, Meža māti, kā nu kurš to sauc, kura ir dāsna un savus bērnus vienmēr pabaros. Un nekā zaļāka, svaigāka un stiprāka par tikko no zemes izlauzušos zaļumu brīvā dabā jau pasaulē nav. Un šī mana jūsmīgā tirāde nav tikai tāda Pūka klaigāšana pavasarī (atcerieties? "Taurenīši lidinājas, ziema, ziema, ej nu mājās utt") – zaļumu pusē ir arī zinātne un fakti: pirmie zaļumi ir ļoti, ļoti vērtīgi.

Pavasara zaļumi ir vienkārši piebāzti ar vitamīniem, minerālvielām un citiem labumiem. Piemēram, jaunajās gārsu lapiņās C vitamīna ir divreiz vairāk nekā citronos! Ar gārsām tad arī sāksim pavisam īsu ieskrējienu zaļumos ar dažiem dabā un dzīvē pārbaudītiem apgalvojumiem.

Mazās, jaunās gārsiņas ir ļoti garšīgas, apgalvoju ar pilnu atbildību. Sulīgas un maigas. Tā ir ekskluzīvākā sajūta pasaulē – iziet dārzā ar sviestmaizi, noplūkt pāris mazās gārsas lapiņas un uzlikt tās uz sviestmaizes. Vēl kāda rūgtena pienenes lapiņa klāt... Visīstākā bauda. Laikam no visa kopā – no tā, ka pavasaris ir pienācis, no gārsas zaļuma un spirgtuma, no pienenes rūgtenuma... No esības.

Protams, vēlāk sajūsmu par gārsas parādīšanos nomainīs mūžīga cīņa ar to, jo dārzkopji zina, cik gārsa spēcīga un grūti apkarojama nezāle. Bet tas būs vēlāk.

Gārsu un pieneņu lapiņu maizītes lieliski sader ar sausiem, kraukšķīgiem baltvīniem, piemēram, Jaunzēlandes Sauvignon Blanc. Bet tā tāda papildu ekstra.

Vēl bez tūlītējas likšanas uz maizītes, jaunās gārsiņas var likt gan salātos, gan sautējumos, zupās un mērcēs. Lai gan, teikšu atklāti, esmu diezgan septiska par jauno zaļumu milzu termisku apstrādi – īsto jēgu redzu, ēdot tik svaigas, cik vien var, uz maizītēm, salātos, pie omletes, pie biezpiena, kā pesto, kā zaļumu sviesta sastāvdaļu un tamlīdzīgi . Zupām, sautējumiem un mērcēm man ir citas garšvielas. Tiesa, ne visi zaļumi ēdami bez termiskas apstrādes. Piemēram, nātres.

Nātres ir nātres no paša sākuma – tas laikam ir svarīgākais, kas jāzina, ja vēlas nobaudīt kādu mazu, jauku nātrīti. Nekādu grābšanu un mutē bāšanu! Jaunās nātrītes ir īpaši dzēlīgas, tāpēc tās labāk plūkt ar cimdiem. Pirms likšanas ēdienā nātres kādas 3-4 minūtes jāpatur verdošā ūdenī. Lai tās nepazaudētu visu zaļumu, pēc blanšēšanas tās uzreiz jāieliek ledusaukstā ūdenī un pēc tam jānosusina papīra dvieļos.

Kāpēc vispār jāēd nātres? Atkal: obligāti tas nav. Man garšo, un, ēdot nātru zupu, nātru pesto (saberž ar sāli, mazliet pipariem un kādu pilienu olīveļļas), nātru omleti (nātres omletei lieliski piestāv, tas pats, kas spināti, tikai ar izteiktāku, nedaudz rūgtenu garšu) vai salātus, kur nātres klāt, jūties pavisam tuvu dabai un tāds dzīvīgāks kā jebkad. Un nav jau teikts, ka zupā plikas nātres vien jāvāra – var vārīt pusi uz pusi ar pirmajām skābenēm, sanāk gardi. Par zupām runājot – nātru pulveris zupā, dod lielisku garšas niansi, bet pulveris jau ir cits stāsts un cita gatavošana. (Samērā ilga, tāpēc es nātru pulveri labāk pērku gatavu.)

Es dievinu rukolu. Pavasarī audzēju uz balkona, visu gadu pērku veikalā, garšo un patīk tas elegantais rūgtumiņš. Bet pirmo pieneņu lapiņu sulīgais rūgtumiņš sit pušu visas rukolas. Īss ir brīdis, kad pienenes ir tik svaigas, zaļoksnas un spriganas, tāpēc tagad baudīt pieneņu zaļās lapiņas ir pats labākais laiks. Kā? Uz jau daudzkārt pieminētās sviestmaizes (nu bet tā ir tā labākā sajūta un garša!), dažādu pavasara zaļumu salātos. Tā rūgtenā garša ir kaut kas lielisks, pamēģiniet klāt pielikt saldenās liepu un kļavu lapiņas, gaiļbiksītes lapiņas, kādu sauju skābeno un sulīgo zaķkāpostu, kādu sauju skēbeņu, biešu lapiņas, pirmo redīsu lapas – izcili salāti! Daudz tādus nevar apēst – sajūta tāda, it kā ēstu tīru enerģiju.

Runā, ka pieneņu pumpuri ir lieliski iemarinējami un līdzinās marinētiem kaperiem. Ja gribas kādu eksotiskāku restorāna piedevu vai dāvanu, šādu varētu izmēģināt! Pieneņu ziedu medus – tas jau ir cits stāsts, bet arī tas laiks jau tūlīt būs klāt.

No vienas puses, kas tur sarežģīts – ir skaidri zināms, ka lakši ir mūsu Sarkanajā grāmatā ierakstīts, aizsargājams augs. Plūkt tos nedrīkst, pārdot un pirkt – arī ne. Ja vien nav paša audzēts (un no sēklām vai dzinumiem tālāk audzēt esot viegli) – ne-aiz-tikt! Nav brīv'!

No otras puses, lakšu pesto un lakšus, kur vien var, pavasarī ļoti gribas. Ko darīt?

Es pret šo jautājumu izturos vienkārši: manas gastronomiskās baudas un vēlmes ir zirgābola vērtē, salīdzinājumā ar Latvijas Sarkano grāmatu. Ja nedrīkst, tad nedrīkst. Atradīšu mežā – noturēšos un neplūkšu, goda vārds.

Bet, ja draugi, kuri savos lauku īpašumos lakšus tiešām paši audzē un kultivē, atvedīs kādu buntīti, protams, būšu laimīga. Visticamāk, aprīšu svaigus, bet varbūt arī kādu pesto saberzīšu. Bet tirgū gan neticēšu nevienam, kurš stāstīs, ka lakši no pašu dārza. Ja paši neturēsim savu Sarkano grāmatu cieņā, kurš tad vēl?

Pirmās pavasara puķītes ir brīnišķīgas – roka diži neceļas plūkt, kad redzi, kā māllēpeņu galviņas seko saulei, pienenes atveras teju acu priekšā, prīmulas sazied dažnedažādās krāsās, mārpuķītes izplešas kā paklājs, ak, un vijolītes, šīs delikātās, brīnišķīgās, trauslās puķītes (vienmēr nez kāpēc jādomā par Parīzi, kad uzvēdī vijolīšu smarža).

Visas minētās un vēl daudzas neminētās puķes ir ēdamas. Vai vajag tās ēst? Gaumes jautājums! Es puķes parasti atstāju uz šķīvja. Bet uz manis servētajiem šķīvjiem pa ēdamai puķei gadās gan – skaistumam un, tā sakot, īpašas attieksmes paušanai. Visparastākās brokastu maizītes, ko izrotā ar kādu puķīti, kļūst par mazām pavasara mīlestības vēstulītēm, un gaļas sautējums, kliņģeris vai kūka, kas rotāta ar ziediem, iegūst papildu zvaigznes, punktus un ābolīšus uzreiz.

Liekas, ka tas gandīz tāds obligātais ķeksītis – runājot par dabas veltēm, pieminēt, ka indīgus augus, kas aug tieši blakus šosejai, mutē bāzt nedrīkst. No vienas puses, smieklīgi, kurš tad to nezina, no otras – skaidrs, ka pavasara sajūsmībā daudz kas var aizmirsties. Esmu nodzīvojusi diezgan garu dzīvi, gastronomijas ziņā ievērojot tikai divus noteikumus: zini, ko tu ēd, un ēd, ko tu zini. Un viss!

Nav teikts, ka nevar eksperimentēt, bet es labāk eksperimentēju Portugāles zivju tirgū, izvēloties nekad neredzētu jūras briesmoni vakariņām, nekā piemājas pļaviņā ar it kā redzētu, bet "kas tas ir, īsti nezinu" zaļumu vai puķi. Visi skaistie "kas tas tāds?" augi (to pašu var teikt arī par sēnēm!) ir domāti acu priekam, ne ēšanai. Taču tie daži pazīstamie (ar piebildi – paša rokām plūkti dārzā vai brīvdabā) šajās maija dienās var sagādāt daudz bagātīgi vitaminizētu garšas prieciņu!