Manā bērnībā ābolus, ko vecajā, bet vienmēr spožajā sulas spiedē tvaicēja sulai, ārā nemeta. Iztvaicētos ābolus izspieda cauri caurdurim, sakūla pāris olu dzeltenumus ar cukuru un iekūla ābolu masā, olu baltumu sakūla atsevišķi un uzmanīgi iecilāja – ak dieniņ, cik garšīgi. Par salmonellām, kā saprotu, neviens toreiz daudz nebēdāja. Bet ko tur bēdāt: bērniem, kas rūdīti ar kārtīgu gogelmogeli, ābolu putas ar pāris olām neko nevar nodarīt!
Nu, tajos senajos laikos par "zero waste" – bezatlikumu tehnoloģijām – nerunāja, vienkārši nepatika mest ārā labas lietas, ko turklāt var pārvērst garšīgā saldēdienā. Ābolu putas ar pienu bija īsts gardums un kopā ar visu šņācošo, mazliet "bailīgo" sulas spiešanas aparātu un lapsenēm, kas kā trakas lidoja mājā uz saldo smaržu – kopā ar to visu varēja iekosties augustā tā pa īstam, līdz serdei.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
