'Zero waste' ābolu putas un debesmanna: konservēšanas laika knifi, lai neko nelaistu zudumā

Manā bērnībā ābolus, ko vecajā, bet vienmēr spožajā sulas spiedē tvaicēja sulai, ārā nemeta. Iztvaicētos ābolus izspieda cauri caurdurim, sakūla pāris olu dzeltenumus ar cukuru un iekūla ābolu masā, olu baltumu sakūla atsevišķi un uzmanīgi iecilāja – ak dieniņ, cik garšīgi. Par salmonellām, kā saprotu, neviens toreiz daudz nebēdāja. Bet ko tur bēdāt: bērniem, kas rūdīti ar kārtīgu gogelmogeli, ābolu putas ar pāris olām neko nevar nodarīt!

Nu, tajos senajos laikos par "zero waste" – bezatlikumu tehnoloģijām – nerunāja, vienkārši nepatika mest ārā labas lietas, ko turklāt var pārvērst garšīgā saldēdienā. Ābolu putas ar pienu bija īsts gardums un kopā ar visu šņācošo, mazliet "bailīgo" sulas spiešanas aparātu un lapsenēm, kas kā trakas lidoja mājā uz saldo smaržu – kopā ar to visu varēja iekosties augustā tā pa īstam, līdz serdei.

Manai senai kolēģei Ingunai Ojerei, viedai saimniecei un lielas ģimenes ciltsmātei, savukārt ir īpašs saldēdiens augusta sulu spiešanas laikam: uzpūtenis jeb, kā to sauc daudzās mājās, debesmanna.

Lūk, kā Ingunas mājās konservēšanas laikā tiek pie uzpūteņa: "Uzpūtenis tāpat kā rasols un kotletes būtībā ir ledusskapja tīrīšanas recepte – tur aiziet visas pusizēstās zapts'burkas un nedadzertie sīrupi.

Labi noder arī sulu spiedes "čužu" skalojamais ūdens. Jāņogas, upenes, kas nāk priekšā. No tās ūdens tvaika suluspiedes bondzeles biezumus aplej ar ūdeni, vienalga karstu vai aukstu, biku paspaida, nokāš. Tad to suslu uzvāra, piemet mannu, atjauktu ar cucuriņu, lai nesarauj kunkāļos, nu te viss uz aci! Visu vel biki pavāra, lai manna sabriest tad vēsumā – laukā uz lievenīša. Vecmamma vel ielika katlu baļļā ar aukstu ūdeni, kuļot to uzpūteni, clopts-clopts-clopts! lai gaiss tiek labāk ieklopēts masā. Kult ar roku un koka karotīti kā vecmamma es nevaru, nav tā ergonomiski pareizā pleca cirkulācijas izjūta, es ar mikseri, tik slotiņas pagrozu, lai to gaisu vairāk ierauj! Un sanāk labu labais!"