Baudas un saindēšanās stāsti: mīdijas Briselē, Rīgā, Parīzē, Kuresārē un citur

Vēsturiski mīdiju sezona sākas septembrī un beidzas martā, izlaižot gada siltākos mēnešus, jo mīdijas, kā jau visas ūdeņu radības, ir ļoti cimperlīgi zvēri, tās ātri bojājas, ko neviens negrib piedzīvot. Taču mūsdienās, kad pieejama pirmšķirīga saldēšana, ir restorāni, kur mīdijas pasniedz visu gadu – un to ļoti daudzi grib piedzīvot un gatavi stāvēt garās rindās mīdiju baudas dēļ.

Viens no slavenākajiem un mītiskākajiem personāžiem mīdiju pasaulē ir Leons. Neviens nav viņu redzējis, bet gandrīz visi, kas bijuši Briselē, bijuši pie Leona pamieloties ar mīdijām. Un izrādās, "pie Leona" mīdijas var saēsties arī Parīzē, Londonā un gan jau vēl kādā vietā. Pie Leona vienmēr atgriežas.

Elīna: "Pie Leona ir izcili! Gan mīdijas, gan viss cits. Atmosfēra un viesmīļi baltos virsvalkos..."

Linda: "Kad braucu uz Briseli, vienmēr gāju tikai uz "Leonu". Tradīcijas. Man to vietu ierādīja tie, kas jau bija Briselē bijuši vai strādāja tur pastāvīgi. Mīdijas iemācījos ēst tieši tur. Vienmēr pilns ar cilvēkiem, cieši galdiņi viens pie otra. Šķiet, vienīgā vieta, kur man tas patika. Un profesionāli viesmīļi. Ne jaunieši noteikti. Arī vīri sirmām galvām, kas prot gan apkalpot, gan iepriecināt ar komplimentiem."

Sallija: "Tā ir tā ieliņa, kur galdiņi arī ārā uz ielas? Un visa ieliņa tikai ar jūras produktu piedāvājumu? Es to iesaucu par zivju ieliņu. Jebkurā gadījumā – mīdijas ir viens no maniem sapņu ēdieniem. ja esmu Briselē, vienmēr pamanos uz to ieliņu aiziet. Liels melns katls ar mīdijām buljonā, kurā visādi zaļumi. Ķeksē ārā, attaisi vaļā un izņem mīdiju. Garšīgi! Vēl klāt ir kartupeļi frī, baltmaize un laikam bija arī kāda majonēzes mērce, kur kartupeļus pamērcēt."

Baiba: "Man pirmo reizi, kas jādara, parādīja draudzene Parīzē, kad bijām tur pie Leona – mīdija jāatver ar otru mīdiju. Bet vispār es mīdijas restorānos uzskatu par super pārcenotu ēdienu. Ok, man viegli teikt, jo mājās šefpavārs..."

Protams, mīdijas nav tas produkts, kas raisīs tikai un vienīgi sajūsmu – Briselē vai Rīgā, vienmēr būs cilvēki, kuriem tie gliemežvāki neiet pie sirds.

Una: "Arī es esmu Briselē bijusi reizes četras, bet nekad neesmu sapratusi tos mīdiju ēdājus. Mazā Rue des Bouchers ieliņa pilna ar galdiņiem un mīdiju katliņu tukšotājiem. Ne mīdijas, ne garneles, ne omāri, ne austeres nesajūsmina. Drīzāk brrr... Beļģu alus – tur gan man būtu daudz, ko stāstīt!"

Pie Leona pirmo reizi mani aizveda studiju laika draudzene, kas Briselē ilgus gadus strādāja gan diplomātijā, gan dažādos Komisijas darbos. Vienu reizi pirms kādiem 10 gadiem viņa teica: "Tad jāiet ēst "mūļi" (no fr. Moules)." Aizgājām uz to ieliņu un, tā kā bija pietiekami agrs un pie "Leona" nebija pārpildīts, viņa teica, ka iesim tur, jo "vietējie" latvieši uzskata, ka tā ir visstabilākā kvalitāte. Es to uzreiz tā arī pieņēmu un vienmēr cenšos aiziet tieši uz to krodziņu, kaut gan nešaubos, ka arī visas citas vietas ir jaukas.

"Leona" ēdienkartē ir gan grilētas mīdijas, gan, protams, tās, ko pasniedz kastrolī. Izvēle man parasti ir bijusi vienkārša, jo man visvairāk garšo "parastās", bet dažādas variācijas pieejamas lielajai (kādu 800 g) porcijai. Tādu var ēst divatā, "mazā", 500 gramu, porcija (tā vienai personai ir kārtīga ēdienreize) pieejama vien klasiskajai versijai.

Ne pirmo reizi kopā ar draudzeni, ne citas reizes vienatnē – un arī ne "Leonā" Briselē, ne citās "mūļu" ēstuvēs – Rīgā, Amsterdamā, Kuresārē vai Viļņā – mani nekad nav uztraucis, vai es ēdu pareizi, nu, vai izskatās pareizi. Ir jāēd tā, lai var paēst un izkaifoties. Dodu priekšroku bagetei, ne fritiem (beļģu frī) piedevās, jo bageti var mērcēt "zupā" un tas ir pasakaini garšīgi.

Mīdijas mājās neesmu gatavojusi, mans vīrs ir vairākas reizes neveiksmīgi saindējies, turklāt gan tolaik, kad neviens vēl nezināja, ka dienvidjūras pludmalē pašrocīgi lasītās un gatavošanas procesā neatvērušās mīdijas neatver un neēd, gan savulaik (arī sen) vienā no smalkajiem Rīgas restorāniem. Esmu bijusi klāt, tas tiešām ir ļoti briesmīgs piedzīvojums.

Ārpus "Leona" vislabākais "mūļu" piedzīvojums man ir bijis Kuresārē, itāļu restorānā "La Perla" ("must have" katrā Sāremas apciemojumā). Bijām kopā ar draudzeni, neko daudz negribējām ēst, paņēmām vienu porciju uz abām, pēc tam vēl vienu un pēc tam katrā reizē atkal un atkal. Tagad gan šefpavāri un receptūra ir nedaudz mainījušies, un sajūsma jau vienmēr bija lielāka, kad mēs paši bijām jaunāki, bet "La Perla" mīdijas izvēlos bieži (un tās vienmēr ir atvērušās un nesalauztas).

Mīdijas ēst iemācījos Barselonā, kur biju aizlaidusies ārstēt savu toreiz vēl stipri jauno un neveiksmīgas mīlestības dēļ sāpošo sirdi. Toreiz Barselona nebija pārpildīta ka traks; es sēdēju vienā krodziņā netālu no pludmales, lēju asaras un pasūtīju mīdijas. Viesmīļi, redzot šīs drausmīgās ciešanas, darīja, ko varēja, ieskaitot – iemācīja man mīdijas ēst, izmantojot mīdiju gliemežvāku. Saka, ka tā darot prasti ļautiņi, bet kopš tā laika tā vien rīkojos, ziniet!

Mīdijas izglāba manu sirdi un veselību, jo citādi nevarēju neko ieēst un biju kļuvusi tievāka par diegu. Restorāna īpašnieks, manas lieliskās apetītes iespaidots, uzaicināja pavadīt kopā vakaru; no tā gan atteicos. Vienreiz šāds piedāvājums izskanēja arī no "Leona" pārziņa Parīzē; laikam tie kungi saprot, cik laimīgas kļūst sievietes pēc tām mīdijām.

Parīzē "Leoni" ir vairāki, es pastāstīšu par to, kas atrodas Senžermēna bulvārī. Iepazinos ar viņu kādā stipri pavēlā vakarā, meklējot, kur vēl iespējams paēst, proti, kur vēl ir vaļā virtuve. Leons tiešām strādā ilgi, un tas jau ir milzīgs pluss, īpaši, ja tu, cilvēks, esi sieviete stāvoklī, un tev nenormāli gribas kaut ko sociāli notiesāt.

Nezinu kā mūsdienās, bet tajos senajos laikos pirms 13 gadiem pie Leona ārpusē pastāvīgi veidojās rindas, lai gan apkalpotāji skrien kā trakas lapsas un sistēma ir izstrādāta tā, ka zāles pārzinis momentā redz, kur kāda vieta atbrīvojusies. Dienas vidū temps ir mazliet mierīgāks. Galdiņu ir daudz jo daudz; grūti pat iedomāties, cik ļaužu tur apgrozās dienas laikā. Un kur viņi ņem tik daudz mīdiju?

Mīdijas ir nudien gardas – gan tādā, gan šādā mērcē; krēmīgā un mazāk krēmīgā, un pašas savā sulā un baltvīnā. Ir tur arī citi ēdieni, protams, bet, ja tā padomā, citi ēdieni ir arī citur, bet mīdijas jāēd pie Leona, nu, tāpat kā antrekots Ženēvā, "Cafe de Paris". Leona mīdijas ir lielas un kvalitatīvas; protams, no audzētavām, ne jau kaut kādas brīvo vistu attālas radinieces, bet reti gadās tādas, ko ir grūti atvērt, un pie Leona mīdijas arī nepārvāra, kas ļoti būtiski.

Man nez kādēļ šķiet, ka agrāk katliņi bija lielāki (jo arī zāle bija zaļāka), taču nebrīnītos, ka Leons arī nedaudz ekonomē gadu gaitā un pasaules krīzēm pa vidu. Ir bijuši visādi jauki reklāmas triki, varēja krāt zīmodziņus vai kaut ko tādu uz īpašas kartītes, lai nopelnītu kādu bļodiņu par velti, bet nu tas jau piederas pagājušiem laikiem.

Par apkalpošanu – nu, franču viesmīļi jau visur jūtas kā kungi un pavēlnieki, bet "Leonā" viņi ir tiešām izcili apkalpošanas ziņā. Ir bijis kāds ekscess, kad man ir izdoti 5 eiro mazāk, bet tad es esmu pasaukusi zāles pārzini. Nedomāju, ka viņš tur kaut ko pārrēķināja; 5 eiro uz mūžības fona nebija reputācijas vērti, un šķīrāmies kā draugi.

Piebildīšu: mīdijas tomēr nevajag ēst katram. Tur ir ļoti daudz olbaltumvielu un ne tikai; principā tas ir smags ēdiens, un cilvēkiem ar vārīgākiem vēderiem vēl jāpierēķina nelieli izdevumi par zālēm kuņģa spazmu mazināšanai. Esiet uzmanīgi, sakošļājiet kārtīgi, un – esiet laimīgi! Jo "Chez Leon" Senžermēnā man nudien saistās ar laimi. Tur saule spīd pat 11 vakarā un vēl nekad nav bijis tā, ka liktos – es tur vairs neatgriezīšos. Visi atgriežas pie Leona.

Midījām ir ceļojuma garša. Tās es pirmo reizi nobaudīju Spānijā – savā pirmā garajā ceļojumā. Faktiski tās bija klātesošas gandrīz katrās vakariņās, gan melnā katliņā, gan paeljā. Mīlestība no pirmā kumosa, tā teikt, lai arī sākumā skatījos ar aizdomām, kā to maigi dzeltenrozā gladioltoņa gliemeni lai vispār apēd.

Mīdiju baudīšanai bija maiss vaļā, un ceļošanai arī! Esmu noprovējusi mīdijas Francija pie Etretatas klints un Horvātijas ēstuvēs. Jāteic, ka horvātiem ir dīvaina izpratne par to gatavošanu, jo, lai kādā ēstuvē es tās nepasūtītu, visur tās bija sāļas, ļoti sāļas.

Skaidra lieta, ka tad, kad šefpavārs Ingmārs Ladigs izsludināja mīdiju vakariņas, es biju pirmā, kas pieteicās. Wow! Tā bija bomba! Es pat teiktu, gardāk nekā Spānijā! Šefpavārs nav no tiem, kas savus virtuves noslēpumus īpaši glabā – viņš labprāt padalījās ar recepti, un pienāca tā diena, kad es mīdijas pagatavoju savā Šampētera virtuvē. Un neko – ļoti labi pagatavoju (paldies, Ingmār!) – ķiploks, baltvīns, sāls saprātīgās devās, kāds garšaugs – un ceļojums, neizejot no virtuves!

Mīdijas pie mums ir – saldētā veidā tās dabūjamas gandrīz vienmēr. Tikko "Rimi" parādījušies trīs dažādi atdzesētu mīdiju veidi, kas apliecina: sezona sākusies, dārgie gardēži!

Arī mūsu restorānos mīdijas ir dabūjamas. Bet, lūk, ko vēlas piebilst Marta: "Šo gan es gribētu, lai tu piemini: Latvijā ir ļoti, tiešām ļoti bieži sastopama situācija, kad tiek pasniegtas mīdijas, kuras nedrīkst pasniegt: neatvērušās un/vai ielauztas. Ja no 300 gramu porcijas galvaspilsētas centra kafejnīcā trešdaļa ir neēdama, tas tomēr ir kauns. Ja ir tā jātaupa, ka nevar ievērot likumu neservēt potenciāli indīgās, tad varbūt nevajag iekļaut ēdienkartē.

Protams, var teikt, ka mīdijas jāēd sezonas laikā un reģionā ("Leons" ir tieši tā vieta – pirmā garša ir totāls svaigums), bet, labi pagatavotas, tās ir brīnišķīgs ēdiens arī mūsu platuma grādos."

Mīdijas pagatavot ir vienkārši, īpaši, ja ir zināmi visi knifiņi un gudrības. Un "Tasty" ir, ko pastāstīt.

Iedvesmai dažas mīdiju receptes – galu galā, lai vai kas, bet no mīdiju baudas atteikties būtu neprāts.