To, ka sviestu pārdod arī veikalā, uzzināju krietni lielā vecumā. Mana kā bērna pieredze bija tāda, ka to pa lieliem svētkiem no Smiltenes pienotavas atved tēta mamma, kas tur strādāja, vai arī to sakuļ tētis pats.
Separators mūsu mājā bija klātesošs un bieži darbināms. Iesākumā ar roku griežams, kas uzmanību noturēja vien pāris minūtes, bet vēlāk elektriskais, tas jau bija interesantāk. Pašam nebija nekas jāgriež, tikai jāsamaina saldā krējuma burciņas, kad viena bija pilna. Vājpiens tika cūķiem, pirms tam, saprotams, izejot manu un māsas degustāciju. Mums patika krūzītē to ietecināt un padzerties. To, ko neizstrēba sivēni, to pārvērta biezpienā. Savukārt saldkrējuma liktenis bija skaids – tas pārvērtās putukrējumā vai skābā krējumā, tādā, ko varēja griezt ar nazi un smērēt uz maizes. Daļa saldkrējuma pārtapa sviestā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
