Lēcas satur ne vien ievērojamu daudzumu olbaltumvielu, bet arī daudz šķiedrvielu, kā arī ir izcils vitamīna B9 (folijskābes) un ievērojams minerālvielu - dzelzs, fosfora, cinka - avots.
Lēcas ir tikušas plaši lietotas uzturā jau kopš vēlā akmens laikmeta, un ir viena no pirmajām labībām, kas kultivēta Tuvajos Austrumos.
Lēcu krāsa var variēt no olīvzaļas, pelēk-brūnas, sarkan-oranžas līdz pat dzeltenai. Tās atšķiras arī pēc izmēra, jo lēcas mēdz pārdot gan veselas, gan šķeltas - ar vai bez miziņas. Dāls ir no ārējās miziņas izlobīti un sašķelti pākšaugi, pie kuriem pieder konkrēti lēcu, pupu un zirņu tipi, tādēļ arī pupas un zirņi dažkārt maldīgi tiek nodēvēti par lēcām. Piemēram, melnās beluga lēcas (pagatavotas tās ir spīdīgi melnas kā belugas kaviārs, šī iemesla dēļ arī cēlies nosaukums) īstenībā ir "urad" pupas, ko mēdz saukt arī par uraddālu.
Lēcu pagatavošanas laiks variē no 10- 45 minūtēm, atkarībā no lēcu izmēra un apstrādes veida. Piemēram, šķeltu un lobītu sarkano lēcu pagatavošanas laiks ir tikai 10 minūtes.
Lēcas var tikt arī diedzētas, mērcējot ūdenī aptuveni dienu, tad noturot tās mitrumā vēl pāris dienas, lēcas sāks asnot, turklāt tādējādi paaugstināsies to uzturvērtība, jo dīgšanas procesā rodas neaizvietojamās aminoskābes - metionīns un cisteīns -, kuru nav nedziedētu lēcu sastāvā.
Āzijas virtuvē bieži lēcas tiek kombinētas ar rīsiem, bet citviet pasaulē tās ir populāras kā zupu sastāvdaļa un kā piedeva sautējumiem, gaļas ēdieniem un salātiem, kur parasti tiek izmantotas lēcas ar miziņu, kas izceļas ar stingrāku struktūru.