Itāļu virtuves klasikai ir grūti pretoties – uz kraukšķīgas mīklas pamatnes uzziesta sulīga tomātu mērce, kurai pa virsu, kārtu kārtās kaisītas peperoni šķēles, sēnes, plāni sagriezti tomāti, pa kādam marinētam gurķītim, sīpola šķēlītei un ķiplociņam. Bet tam visam pa virsu – rūpīgi sarīvēta mocarella vai kāds cits, labi kūstošs un mīksts siers. Un kur nu vēl bez olīvām, kuras kā melnas acu zīlītes raugās no picas virspuses. Ļauties ēdiena kārdinājumam, kas tik garšīgi smaržo, vajag. Protams, ne katru vakaru, bet ik pa laikam pagrēkot ir atļauts.
Visiem ir skaidrs, ka pica – tā ir garā zābaka valstiņas seja. Ne velti itāļi pret picu cepšanu apietas tik rūpīgi. Un cik skaisti skan "Margaritas" vārds, kad cepējs izrunā šīs siera, tomātu un bazilika picas vārdu. Bet, novirzoties no klasiskajām receptēm un garšu kombinācijām, pica ir pateicīgākais ēdiens, uz kura likt visu, ko sirds kāro. Vēl jo vairāk, ja arī tās pamatni var pagatavot, kā vien gribas.
Čaklākie cepēji izmīcīs rauga vai kefīra picas mīklu, radošākie par picas pamatu izvēlēsies sasmalcinātu ziedkāpostu vai pat kukurūzas putru polentu. Bet tie, kuri ir laika taupības ziņā gudrāki, novērtēs to, ka garda un pavisam aši taisāma pica sanāks no tortiljas sloksnēm. Kad pica gatava, atliek vien ieliet glāzē labi atdzesētu sarkanvīnu un baudīt!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!