Ko ēdīsim novembrī? 30 latviešiem mīļas receptes katrai patriotiskā mēneša dienai

Novembri jau krietnu laiku dzīvojam mūsu kopīgi izsapņotās un veidotās valsts simtgades noskaņās, tādēļ aiciinām šo mēnesi, kas zināms arī kā patriotiskām noskaņām un svinamdienām īpaši bagāts gada periods, aizvadīt "latvietītī": izgrebt savu pirmo koka karoti (obligāti ar jumi, ūsiņu, auseklīti vai kādu citu latviešu rakstu zīmi uz spala), uzadīt cimdus ar Lielvārdes jostas motīvu valnītī vai "iekalt" jaunmodīgo tehnoloģiju nogurdinātajā galvā vismaz 10 jaunas tautasdziesmas. Ja šīs nodarbes tev nešķiet īpaši saistošas, tad, ko saki par ideju šomēnes iekļaut ēdienkartē pēc iespējas vairāk garšīgu "pērļu" no Latvijas bagātīgā kulinārā mantojuma?

Mēs, letiņi, allaž esam bijuši tradīciju piekritēji – cik grūti vāciešiem bija mūsu senčus pievērst kristietībai, tik grūti arī mums pašiem vēl šobaltdien pieņemt pasaules vēsmas kaut vai tādā šaurā sfērā kā kulinārija: kinza, lūk, garšo pēc blaktīm, čili ir ass kā elle, ananasa gabaliņi gaļas sautējumā raisa neizpratni, bet jaunmodīgā māžošanās ar amaranta un čia sēklām vairumam no mums gluži vienkārši šķiet lieka laika tērēšana. Iespējams, tas tāpēc, ka mums pašiem ir gana bagāts kulinārais mantojums un arī par radošumu grēks būtu sūdzēties, jo kaut vai tos pašus tupeņus mākam pagatavot vismaz 444 dažādos veidos.

Novembrī vairāk pievērsties latviskām garšām iesaka arī "Māja&Dārzs" redaktore Vita Daukste: "Ja decembrī man patīk dažādi eksperimenti un ļaušanās dažādu valstu virtuvēm Ziemassvētku gaidās, tad novembris ir patriotisko recepšu mēnesis, kad paralēli svētkiem arī ikdienā vislabprātāk baudu latviskus ēdienus. No pelēkajiem zirņiem līdz rupjmaizes kārtojumam. Svētkos labprāt ceļu galdā kādu aizmirstu vērtību no latviešu virtuves vai nedaudz modernizēju klasiskas vērtības. Šajā mēnesī nevar nenovērtēt arī sulīgās rudens saknes burkānus, kāļus, kāpostus, ķirbjus, kāļus un citus labumus, kas dod mums to, kas rudens pēdējā mēnesī mums visvairāk vajadzīgs."

Tāpat mēs par saviem novembra topa produktiem gribam pasludināt latviešu virtuves pērles – grūbas, zeltu – reņģes un biezpienu, pēc kura skumstot katrs kārtīgs letiņš lej sidrabotas asariņas, ilgāku laiku atrodoties svešumā. No biezpiena iesakām pagatavot gardus cepumiņus garo novembra vakaru īsināšanai, no reņģēm mājās uztapināt šprotes, bet grūbas, kas daudziem joprojām maldīgi saistās tikai ar senču tradicionālo grūdeni vai skolu ēdnīcu klasiku – zilganpelēko grūbu piena zupu, nav ne par matu sliktākas kā indiešu rīsi – droši pildiet tās piparos vai kāpostu tīteņos.

Kaut ir dzirdēts, ka ārzemniekiem latviešu virtuve šķiet visai pliekana un garlaicīga, lai nu šie paliek pie sava karija, tofu un austerēm. Iespējams, tieši latviskā spītība un nevēlēšanās mainīt savus uzskatus ir mūsu tautas spēka un ilgmūžības pamats. Tādēļ novembrī atgriezīsimies pie savām saknēm, zvanīsim mammām un omītēm, jautājot pēc receptēm, un piesildīsim māju ar latgaliešu guļbišņīku, kurzemnieku sklandraušu, vidzemnieku bukstiņputras un zemgaliešu virteņu smeķīgo aromātu.