Latviešiem – Metenis, krieviem – Masļeņica, leišiem – Užgavēnis, savukārt Rietumeiropas tautām šis ir karnevālu laiks, bet svētku jēga visām tautām ir viena: ziemas promdzīšana, zemes modināšana un pavasara gaidīšana. Meteni svin septiņas nedēļas pirms Lieldienām. Izvēloties svinēšanas laiku, var vadīties gan pēc Saules, gan Mēness, gan arī pēc norisēm dabā. Šogad vislabākais laiks ieplānot Meteņu svinības ir no 6. līdz 18.februārim, skaidro folkloras kopas “Graudi” vadītāja Dace Priedoliņa, tādēļ ir īstais brīdis uzzināt, kā, turot godā senču tradīcijas, svinēt šos svētkus un kādus ēdienus likt galdā.
Meteni visi gaidīja ar prieku, jo līdz ar šiem svētkiem izbeidzās garo, tumšo ziemas vakaru nodarbības, cilvēku domas pārslēdzās uz pavasara darbiem, bet dienas kļuva gaišākas un saulainākas. Vāŗdu sakot – gana daudz iemeslu lustēties, tādēļ Meteņu mielastam ir jābūt bagātīgam. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pēc Meteņiem uzturā tika lietots mazāk gaļas produktu – tas, protams, ir izskaidrojams ar to, ka gaļas krājumi, tuvojoties pavasarim, gāja uz beigām.
Meteņa mielasta ēdienos redzama liela dažādība: cūkas galva (arājiem), cūkas kājas un aste (sējējiem), arī miežu un kaņepju plāceņi un pīrāgi. Turklāt īpašs Meteņu ēdiens ir zīdenis jeb grūdenis, ko gatavo no žāvētas cūkas galvas puses, savārot ar grūbām un kartupeļiem, kā arī īpaša Meteņu maize – tītenis: rupju kviešu vai miežu miltu mīklu uz galda izplacināja, pārsmērēja ar grūstām kaņepēm, kurām piemaisīti tauki, tad mīklu sarullēja un cepa krāsnī. No dzērieniem galdā lika alu.
Ir ticējums, ka Vatslāvjos jeb Meteņos jādod bērniem cūkas šņukuru ēst, tad tie labi mācēs rakstīt. Tā kā mūsdienās reti kurš sadrosmēsies gatavot cūkas galvu vai asti, tad mēs iesakām likt lietā cūkas stilbiņu, ausis vai kājas, lai pagatavotu gardu galertu, izmantotu kā pamatu grūbu putrai vai gardai pupiņu zupai vai izceptu krāsnī un celtu galdā, papildinot ar štovētiem kāpostiņiem.
Portālā "Orākuls" uzzināsi citus ar šiem svētkiem saistītos senču ticējumus un paražas.
Īpaša “recepte” saistās ar pīlādža zaru un cūkgaļu: uz šāda zara cepa cūkas gaļu Meteņos, bet vēlāk ar šo pašu zaru varēja durt katras birzes galā, labību sējot, kas gādāja labu ražu, atbaidīt racējus kurmjus un kukaiņus. Ar šādu pīlādža zariņu varēja izdangāt žurku alas, lai grauzējas nenāktu mājās. Mūsdienīgā variantā, radoši pieejot šim ticējumam, var uz sarūpētajiem pīlādža zariem uzspraust desiņas un apcept tās kamīnā, cepeškrāsnī vai uz grila pannas. Ja pīlādža zari nav pieejami, iespējams, ir vērts pārbaudīt, vai senču ticējumu spēks nemazinās, izmantojot rozmarīna iesmiņus.
Meteņos Saule ir veļu pusē, tāpēc, kad saime brangi paēdusi, nedrīkst arī aizmirst pabarot veļus. Veļu mielastu tradicionāli gatavoja sievas, bet šos viesus baroja pats mājas saimnieks. Veļu mielasta būtība ir palūgt palīdzību plānu realizācijai, labvēlīgākiem laika apstākļiem un apjomīgākai ražai.
Ja vēlies godāt senču tradīcijas, ņem vērā: veļus nebaro telpās, kur dzīvo cilvēki! Šim mielastam piemērotāk ir izvēlēties riju vai pirti.
Grūdenis
Rauga mīkla, kas rūgst tikai 30 minūtes
Pupu pītes jeb pikas ar kartupeļiem un kāpostiem
Latgaliešu kļockas
Ķiploku marinādē šmorēts cūkas plecs
Koča jeb ķūķis
Kraukšķīgais cūkas stilbiņš
Mieža putraimu rauga pankūkas ar cidoniju 'panna cotta' un brūkleņu kečupu
Ribiņu podiņš
Štovēti kāposti ar medu un kūpinātu gaļu
Druvienas pagasta Buņģa zupa
Cepeškrāsnī cepti kartupeļi ar ķiploku sviestu
Pupiņu zupa ar žāvētām ribiņām un miežu putraimiem
Cūkgaļas galerts
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
