Fokačas maize radusies Itālijā vēl ilgi pirms picas – tādēļ tiek saukta gan par picas vecmāmiņu, gan maizes itāliešu māsīcu. Siltā, mīkstā maizīte ar kraukšķīgo apakšiņu, nokaisīta ar rozmarīnu, ir gards brokastu vai otro brokastu paēdiens, ko bauda, laužot maizīti ar roku un pēc vēlēšanās pamērcējot olīveļļā. Silta virtuve, burvīga svaigi ceptas maizītes smarža – tas palīdz justies saulaināk.
Mīklas iejaukšanai vajadzēs labas domas un dažus produktus, ko atradīsi receptēs, raudzēšanai kādas stundiņas trīs paies – tikmēr var darīt, kas jādara. Un tad jau nāk pati cepšana, kas, ļoti iespējams, būs viens no dienas labākajiem brīžiem.
Gatavojot fokaču cepšanai, to izrotā ar visu, kas garšo un liekas skaists kulinārijas pasaulē – ķiploka daiviņas, sīpolu gredzeni, čili, olīvas, saulē kaltēti tomāti, kāds rozmarīna zariņš, timiāna lapiņas… Pat kādu desas šķēli var uzlikt uz fokačas – patālu no oriģinālās receptes, bet aizliegts tas nav. Kurš var kaut ko aizliegt cilvēkam, kurš cep fokaču? Ar fokaču mēs katrs varam izpaust savu radošo būtību un sūtību. Un sūtība mums šai pasaulē ir viena: būt laimīgiem, sēdēt olīvkoku ēnā, lauzt svaigi ceptas fokačas gabaliņus un piedzert atdzesētu baltvīnu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!