Arī ēdienam ir balss. Ukrainas garša – sirsnīga viesmīlība, pilni šķīvji un galdi

Arī ēdienam ir balss. Ar ēdienu var ne tikai pabarot, samīļot, sasildīt un nomierināt. Ar ēdienu var izteikt atbalstu. Ar ēdienu var izteikt viedokli. Pat tad, kad liekas, ko gan tu vari – tu vari doties uz virtuvi un gatavot ēdienu. Ukraiņu ēdienu.

Ukraiņu virtuve esot gardāko nacionālo virtuvju pasaules divdesmitniekā. Nemaz īpaši nepiedomājot, noteikti esam ukraiņu nacionālās garšas iepazinuši – speķis, borščs, Kijevas kotletes, vareņiki – ukraiņu ēdieni ir ēsti, vai ne? Un gardu muti ēsti!

Protams, arī mūsu Latgales speķītis ir vienkārši izcils, un ukraiņi jau nemaz nepretendē, ka savu "salo" – speķi – ir izdomājuši. Galu galā, kur audzē cūkas – tur arī speķītis, lai kur tas arī būtu! Taču Ukrainā speķa sālīšana ir svēta lieta, un varbūt ne gluži Kijevā, bet kārtīgos, godīgos Ukrainas laukos pie vīra neiziet, ja neproti speķi sasālīt. Un speķa sālīšanas receptes tur tiek nodotas no paaudzes paaudzē, katrai ģimenei sava recepte – ar saviem knifiņiem un noslēpumiem, nu gluži kā mums pīrādziņu receptes.

Ukraiņu borščs – tā ir vēl viena svēta lieta ukraiņu virtuvē. Krējumam ir jābūt biezam un karotēm un, runājot par karotēm, – tām borščā ir jāstāv stāvus! Tik bagātīgam tam jābūt! Un šķīvis ir liels. Un tas ir tikai viens ēdiens, tā sakot, ieskriešanās. Sirsnīga viesmīlība, pilni šķīvji un galdi – tā tas notiek Ukrainā. Esmu to pieredzējusi!

Speķa sālīšanas receptes ukraiņu ģimenē manto no paaudzes paaudzē.

Pamatskolā mācījos padomju laikos, kad tautu draudzība tika kultivēta plānveidīgi. Tad nu lūk, Pumpuru vidusskola sadraudzējās ar kādu skolu Ļvivā, katram izdalīja vēstuļu draugu – un tautu draudzība varēja sākties. Galu galā devāmies ciemos uz Ukrainu, un mūs katru uzņēma vēstuļu drauga ģimenē.

Mana vēstuļu draudzene bija Gaļina. Mani uzņēma ļoti sirsnīgi un baroja – ak tu mīļo stundiņ, kā mani baroja! Mana apetīte vienmēr bijusi izcila, bet tos ukraiņu no sirds gatavotos un galdā liktos ēdienus es vienkārši nespēju pievārēt! Milzīgs boršča šķīvis, bagātīgi aizdarīts ar krējumu, vareņiki ar ķiršu zaptes kalnu, pamatīgi pīrāgi un vēl daudz kas, ko vairs neatceros. Šķīvi izēst nespēju, neko līdz galam apēst nespēju, un atceros manas vēstuļu draudzenes Gaļinas mammas bažīgo skatienu: negaršo?

Garšoja! Bet viss tik daudz, tik trekns! Pieklājīgi smaidīju, lūdzu, jā, nē, paldies – un atceros Gaļinas mammas izmisīgo jautājumu: bet ko tev mamma dod? Laikam satraucās, ka tajās dažās ciemošanās dienās nobadinās mani līdz nāvei!

Slavenās Kijevas kotletes, tradicionāli tiek gatavotas lāsītes formā.

Vēl no Ukrainas ciemošanās atceros gulēšanu mīkstākajā pēlī, kādā jebkad esmu gulējusi – un ar vismaz pieciem spilventiņiem gultā, tieši kā pasakās, viens uz otra, pēc izmēriem. Tas bija diezgan sirreāli – gultas galvgalī pie sienas bija liela svētbilde ar Dievmāti (manā ģimenē nav ticīgo, un mājās es nevienā baznīcā nekad nebiju bijusi, bilde likās fascinējoša un reizē mulsinoša), un istabas stūrī bija plīts, un pie plīts kastītē bija salikti cālīši, kas visu nakti čiepstēja. Ilgi nevarēju aizmigt, baiļu nebija, bet tas viss bija tik dīvaini, tik neparasti...

Tikai vēlāk sapratu, ka tiku izguldīta mājas labākajā istabā, kas domāta dārgākajiem ciemiņiem – gultā ar mīkstāko pēli, skaistākajiem un mīkstākajiem spilveniem, ar mājas lielāko un svarīgāko svētbildi galvgalī. Un turklāt siltākajā istabā – tādā, kurā ienes tikko šķīlušos cālīšus. Mani ietina lielā, siltā, ukrainiskā sirds mīlestībā kā tādu cālīti!

Un tikai vēlāk, par to visu domājot, sapratu, kādas raizes sagādāju savai "ukraiņu mammai" ar savu mazēšanu, droši vien nevarēja saprast, ar ko lai to Latvijas cimperlīgo bērnu tagad baro!

Šajās dienās es ar mīlestību, bažām un sirdssāpēm domāju: kā klājas manai skolas dienu vēstuļu draudzenei Ukrainā? Protams, sakari sen zuduši. Es ceru, ka viņai viss ir kārtībā. Un viņas brīnišķīgajai mammai, kas mani tik sirsnīgi uzņēma un tik ļoti uztraucās, ka neizēdu visu boršča šķīvi. Un vēl es domāju par tiem ukraiņu puišiem, kas bija nokomandēti skolu draudzības vakara ballē dancināt latviešu meitenes. Kā viņiem visiem klājas šajās dienās?

Man ir izmisīga sajūta, ka es viņiem šobrīd neko nevaru palīdzēt. Kas gan no manis ir atkarīgs? Bet vienu es varu – es varu paust savu atbalstu, gatavojot ukraiņu ēdienus. Un Odesas ēdienus! Piemēram, foršmaks, tipisks ebreju ēdiens, ir iedzīvojies ukraiņu nacionālajā virtuvē kā savējais. Odesas ēdieni ir vesela sadaļa Ukrainas nacionālo ēdienu virtuvē, kas radusies leģendārajā pilsētā, kur iekšpagalmu dzīve kopā savijusi gan ukraiņu, gan ebreju, gan krievu ēdienkartes, vienam no otra paņemot labāko.

Ukraina, tu skaistā, sirsnīgā, brīnišķīgā, viesmīlīgā zeme! Mēs domājam par tevi un savās virtuvēs šajās dienās gatavojam ukraiņu ēdienus.