Ukraiņu virtuve esot gardāko nacionālo virtuvju pasaules divdesmitniekā. Nemaz īpaši nepiedomājot, noteikti esam ukraiņu nacionālās garšas iepazinuši – speķis, borščs, Kijevas kotletes, vareņiki – ukraiņu ēdieni ir ēsti, vai ne? Un gardu muti ēsti!
Protams, arī mūsu Latgales speķītis ir vienkārši izcils, un ukraiņi jau nemaz nepretendē, ka savu "salo" – speķi – ir izdomājuši. Galu galā, kur audzē cūkas – tur arī speķītis, lai kur tas arī būtu! Taču Ukrainā speķa sālīšana ir svēta lieta, un varbūt ne gluži Kijevā, bet kārtīgos, godīgos Ukrainas laukos pie vīra neiziet, ja neproti speķi sasālīt. Un speķa sālīšanas receptes tur tiek nodotas no paaudzes paaudzē, katrai ģimenei sava recepte – ar saviem knifiņiem un noslēpumiem, nu gluži kā mums pīrādziņu receptes.
Ukraiņu borščs – tā ir vēl viena svēta lieta ukraiņu virtuvē. Krējumam ir jābūt biezam un karotēm un, runājot par karotēm, – tām borščā ir jāstāv stāvus! Tik bagātīgam tam jābūt! Un šķīvis ir liels. Un tas ir tikai viens ēdiens, tā sakot, ieskriešanās. Sirsnīga viesmīlība, pilni šķīvji un galdi – tā tas notiek Ukrainā. Esmu to pieredzējusi!
Pamatskolā mācījos padomju laikos, kad tautu draudzība tika kultivēta plānveidīgi. Tad nu lūk, Pumpuru vidusskola sadraudzējās ar kādu skolu Ļvivā, katram izdalīja vēstuļu draugu – un tautu draudzība varēja sākties. Galu galā devāmies ciemos uz Ukrainu, un mūs katru uzņēma vēstuļu drauga ģimenē.
Mana vēstuļu draudzene bija Gaļina. Mani uzņēma ļoti sirsnīgi un baroja – ak tu mīļo stundiņ, kā mani baroja! Mana apetīte vienmēr bijusi izcila, bet tos ukraiņu no sirds gatavotos un galdā liktos ēdienus es vienkārši nespēju pievārēt! Milzīgs boršča šķīvis, bagātīgi aizdarīts ar krējumu, vareņiki ar ķiršu zaptes kalnu, pamatīgi pīrāgi un vēl daudz kas, ko vairs neatceros. Šķīvi izēst nespēju, neko līdz galam apēst nespēju, un atceros manas vēstuļu draudzenes Gaļinas mammas bažīgo skatienu: negaršo?
Garšoja! Bet viss tik daudz, tik trekns! Pieklājīgi smaidīju, lūdzu, jā, nē, paldies – un atceros Gaļinas mammas izmisīgo jautājumu: bet ko tev mamma dod? Laikam satraucās, ka tajās dažās ciemošanās dienās nobadinās mani līdz nāvei!
Vēl no Ukrainas ciemošanās atceros gulēšanu mīkstākajā pēlī, kādā jebkad esmu gulējusi – un ar vismaz pieciem spilventiņiem gultā, tieši kā pasakās, viens uz otra, pēc izmēriem. Tas bija diezgan sirreāli – gultas galvgalī pie sienas bija liela svētbilde ar Dievmāti (manā ģimenē nav ticīgo, un mājās es nevienā baznīcā nekad nebiju bijusi, bilde likās fascinējoša un reizē mulsinoša), un istabas stūrī bija plīts, un pie plīts kastītē bija salikti cālīši, kas visu nakti čiepstēja. Ilgi nevarēju aizmigt, baiļu nebija, bet tas viss bija tik dīvaini, tik neparasti...
Tikai vēlāk sapratu, ka tiku izguldīta mājas labākajā istabā, kas domāta dārgākajiem ciemiņiem – gultā ar mīkstāko pēli, skaistākajiem un mīkstākajiem spilveniem, ar mājas lielāko un svarīgāko svētbildi galvgalī. Un turklāt siltākajā istabā – tādā, kurā ienes tikko šķīlušos cālīšus. Mani ietina lielā, siltā, ukrainiskā sirds mīlestībā kā tādu cālīti!
Un tikai vēlāk, par to visu domājot, sapratu, kādas raizes sagādāju savai "ukraiņu mammai" ar savu mazēšanu, droši vien nevarēja saprast, ar ko lai to Latvijas cimperlīgo bērnu tagad baro!
Šajās dienās es ar mīlestību, bažām un sirdssāpēm domāju: kā klājas manai skolas dienu vēstuļu draudzenei Ukrainā? Protams, sakari sen zuduši. Es ceru, ka viņai viss ir kārtībā. Un viņas brīnišķīgajai mammai, kas mani tik sirsnīgi uzņēma un tik ļoti uztraucās, ka neizēdu visu boršča šķīvi. Un vēl es domāju par tiem ukraiņu puišiem, kas bija nokomandēti skolu draudzības vakara ballē dancināt latviešu meitenes. Kā viņiem visiem klājas šajās dienās?
Man ir izmisīga sajūta, ka es viņiem šobrīd neko nevaru palīdzēt. Kas gan no manis ir atkarīgs? Bet vienu es varu – es varu paust savu atbalstu, gatavojot ukraiņu ēdienus. Un Odesas ēdienus! Piemēram, foršmaks, tipisks ebreju ēdiens, ir iedzīvojies ukraiņu nacionālajā virtuvē kā savējais. Odesas ēdieni ir vesela sadaļa Ukrainas nacionālo ēdienu virtuvē, kas radusies leģendārajā pilsētā, kur iekšpagalmu dzīve kopā savijusi gan ukraiņu, gan ebreju, gan krievu ēdienkartes, vienam no otra paņemot labāko.
Ukraina, tu skaistā, sirsnīgā, brīnišķīgā, viesmīlīgā zeme! Mēs domājam par tevi un savās virtuvēs šajās dienās gatavojam ukraiņu ēdienus.
Ukraiņu borščs ar gaļu
Ukraiņu borščs ar gaļu derēs gan ikdienai, gan ciemiņus uzņemot.
Vareņiki ar sulīgu ķiršu pildījumu
Pelmeņiem radniecīgie vareņiki ir slāvu, jo īpaši ukraiņu, virtuvei raksturīgs ēdiens. Plānā mīklas apvalciņā var slēpties ne vien gaļa, biezpiens vai sēnes, bet arī salds pildījums. Šoreiz skaidrosim, kā pagatavot īsteni vasarīgu kārumu – vareņikus ar sulīgu ķiršu pildījumu, kas jo īpaši labi garšos, pasniegti ar vēsu skābo krējumu.
Ātrā biešu zupa ar frikadelēm
Biešu zupa ar frikadelēm – ātri pagatavojamai un sildošai maltītei.
Zrazi – ar gaļu pildīti kartupeļu plācenīši ukraiņu gaumē
Ar gaļu pildītus kartupeļu zrazi – ukraiņu tradicionālās virtuves ēdienu – pasniedz karstus ar kausētu sviestu vai skābu krējumu.
Kijivas kotletes
Kijivas kotlete jeb cepta vistas fileja, kas pildīta ar ķiploku, zaļumu sviestu un kas cepta kraukšķīgā rīvmaizes garoziņā, iemantojusi slavu visā pasaulē.
Ukraiņu konditoru saldā kļūda – Kijevas torte: kā to pagatavot soli pa solim
Kijevas torte, gluži kā "Putna piens", "Prāga" vai pašmāju "Cielaviņa", pieder pie padomju konditoru veikuma zelta fonda. Atceros, ka bērnībā Kijevas torti ģimenē bijām iedēvējuši par "Kijevas akmeņaino". Tas tādēļ, ka, cenšoties to sagriezt glītos gabaliņos, ik reizi rezultāts bija viens un tas pats – rūpīgais konditoru meistardarbs pārvērtās bezformīgā juceklī, kas atgādināja drupu kaudzi. Tortes dalīšanas rituāls allaž bija nemainīgs: mamma nozvērējās nākamreiz izvēlēties citu torti, tad, liekot lietā karoti, visi draudzīgi sabērām "drupas" pa šķīvjiem un izbaudījām šokolādes, bezē un riekstu burvību līdz pēdējai drupačai.
Golubci jeb kāpostu tīteņi ukraiņu gaumē
Kulinārijas šova "Ēdam mājās" vadītājas Jūlijas Visockas recepte - golubci jeb ukraiņu tradicionālie kāpostu tīteņi ar liellopa gaļu un griķiem.
Ukraiņu rasoļņiks ar liellopu gaļu
Ukraiņu rasoļņiks ar liellopu gaļu - pagatavojams bez lielas piepūles.
Ukraiņu pampuškas jeb pufīgas ķiploku maizītes
Pampuškas – mīlīgi apaļas un pufīgas maizītes ar ķiplokiem un zaļumiem – Ukrainā ir tradicionāla piedeva borščam. Tās ir pavisam vienkārši pagatavojamas no teju katrā virtuvē atrodamām sastāvdaļām.
Zrazi – ar šampinjoniem pildīti kartupeļu plācenīši
Kartupeļu zrazi ar šampinjoniem ir tradicionāls ukraiņu virtuves ēdiens. Plācenīšus pasniedz karstus ar kausētu sviestu vai skābo krējumu.
Ķiršu ievārījums ukraiņu gaumē
Recepte divi vienā – pagatavojot iegūsi gan gardu ķiršu ievārījumu, gan sīrupu dzērienu pagatavošanai vai pankūku apliešanai.
Ukraiņu naļistņiki jeb lupatu pankūkas
Ukraiņu plānās pankūkas - naļistņiki jeb lupatu pankūkas. Ēd tāpat vai pildi ar dažādiem labumiem.
Kapustņaks – skābu kāpostu zupa ukraiņu gaumē
Kapustņaks - skābu kāpostu zupa ukraiņu gaumē. Vislabāk garšo, piekožot ar mizu vārītu kartupeli.
Foršmaks jeb siļķu pastēte ar olām un āboliem
Foršmaku gatavo no labas, iepriekš pienā vai melnajā tējā izmērcētas siļķu filejas.
Foršmaks
Siļķe, skābs ābols, cieti vārīta ola, sīpols un saulespuķu eļļa - atliek vien savienot šos produktus, lai pagatavotu izcilu uzkodu apetītes veicināšanai pirms pusdienām!
Foršmaks jeb kreptīgā siļķu – ābolu pastēte ar grauzdētu saldskābmaizi
Ebreju virtuvē iecienītais foršmaks jeb siļķu pastēte pēc garšas līdzinās siļķei kažokā, bet ir daudz vienkāršāk pagatavojams. Īpaši labi tā garšos kā dūšu piesienoša uzkoda pie stiprāka mēriņa, bet ne mazāk labi foršmaks sader arī ar latviešu virtuves klasiku – vārītiem kartupeļiem un biezpienu.