Laikam reti kurš ēdiens ieguvis tik nedalītu publikas uzmanību un mīlestību kā pankūkas. Tās – plānas un biezas, ar un bez pildījuma, bagātinātas ar dažādām garšām – ir sastopamas gandrīz katrā pasaules virtuvē. Tās cep brīvdienu rītos ģimenei, tās ēd uz ielas, vērojot Eifeļa torni un tās pasniedz smalkos restorānos.
Pankūku Everests
Pankūkas manā dzīvē ir bijušas, cik sevi atceros, un tās ir pelnījušas, lai reiz par visām reizēm, es šīm, uz pannas tapušām daiļavām atzītos mīlestībā.
Pašas pirmās bija omes ceptās, plānās pankūkas, ko ģimenē dēvējām par "silmačiem", jo tieši tādas ēda izrādē "Skroderdienas Silmačos" – plānas kā kabatlakatiņi, tādas, ko Pindacīšai viegli ielocīt i mutē, i kabatā, jo "meitēnam vajag". Ome un mamma cepa arī burkānu pankūkas – tādas mazas oranžas saulītes, kas labi garšoja arī bez zaptes, un mamma priecājās, ka bērnam iemānīts burkāns.
Uz pannas tapa arī vienkāršas, rūgušpienā sajauktas pankūkas, ko ome dēvēja krieviskā vārdā – bliņas. Taču "silmači" tika gaidīti un lūgti visbiežāk. Tie tapa agros ziemas rītos, kad bija jābrien uz autobusu, kas veda uz skolu. Aukstumā un tumsā vienīgā motivācija celties bija "silmaču" smarža, kas atrada ceļu līdz pat gultai. Reklāmās, kur dāmas un kungi pusaizmiguši seko smaržai, šo efektu parasti veic kafija.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!