Bez karbonādēm neiet krastā! Karbonādei jābūt gan kāzās, gan bērēs; gan Ziemassvētkos, gan dzimšanas dienās. Karbonādei jābūt katrā sevi cienošā krogā, un ceļmalas krogā pilnīgi obligāti. To, ka karbonādei jābūt pie omes, teikt lieki: kur gan vēl, ja ne pie omītes laukos mums tiek ceptas karbonāžu grēdas, bļodas un kalni. Ja iestāsies pasaules gals, to nokavēt nevarēs: tas būs tad, kad ome pārstās klapēt karbonādes.
Karbonāžu "mākslinieciskā apdare" ir apbrīnojama: ar panējumu un bez; sviestiņā ceptas un cūku taukos čurkstinātas; ar kauliņu un no šķīsta mīkstuma vien; bez treknuma un ar dieivišķu speķa kārtiņu gar malu, kas izkūst mutē kā dievu nektārs; olā mērcētas un miltos viļātās (ēdienu kauja par to, kurā substancē vispirms, ir nebeidzama!), rīvmaizē apviļātas vai tāpat vien, tīrā veidā ceptas, lai grilpannas strīpiņas skaisti iecepas.