Bez karbonādēm neiet krastā! Karbonādei jābūt gan kāzās, gan bērēs; gan Ziemassvētkos, gan dzimšanas dienās. Karbonādei jābūt katrā sevi cienošā krogā, un ceļmalas krogā pilnīgi obligāti. To, ka karbonādei jābūt pie omes, teikt lieki: kur gan vēl, ja ne pie omītes laukos mums tiek ceptas karbonāžu grēdas, bļodas un kalni. Ja iestāsies pasaules gals, to nokavēt nevarēs: tas būs tad, kad ome pārstās klapēt karbonādes.
Karbonāžu "mākslinieciskā apdare" ir apbrīnojama: ar panējumu un bez; sviestiņā ceptas un cūku taukos čurkstinātas; ar kauliņu un no šķīsta mīkstuma vien; bez treknuma un ar dieivišķu speķa kārtiņu gar malu, kas izkūst mutē kā dievu nektārs; olā mērcētas un miltos viļātās (ēdienu kauja par to, kurā substancē vispirms, ir nebeidzama!), rīvmaizē apviļātas vai tāpat vien, tīrā veidā ceptas, lai grilpannas strīpiņas skaisti iecepas.
Par cepšanu runājot, te jau arī ir varianti: čuguna pannā, grilpannā, cepeškrāsnī, uz grila...
Un, galu galā, latvieša karbonāde ar tomāta ripiņu un elegantu siera cepurīti vienmēr var kļūt par franču karbonādi (par kuru franču pavārgrāmatas joprojām spītīgi klusē!)!
Protams, arī par pusnakts mielastu, no bāra, balles un citiem pasākumiem tā pavēlāk ierodoties, nedrīkst aizmirst: karbonāde ar majonēzes resti nekad nepieviļ!
Vārdu sakot, dodiet cilvēkam zeltaini saceptus kartupelīšus un čurkstošu karbonādi, lielu kā dzīve, - un visā Visumā viss būs kārtībā. Vismaz uz mazu brītiņu.