Rauga mīkla ir vispacietīgākā, mazprasīgākā un arī itin vienkārši pagatavojama. Tā ir kā pūkains mājdzīvnieks, ko, labi pabarojot un sasedzot, var izaudzēt par milzu zvēru, kurš gatavs stāties gardo pīrādziņu, bagātīgo plātsmaižu, kanēļa bulciņu un siera raušu armijā.
Rauga mīkla manā bērnībā nozīmēja pīrāgus, zaptsmaizītes un mazus baltmaizes kukulīšus, ceptus malkas krāsnī. Lai pie šiem gardumiem tiktu, bija vesels rituāls – ome krūzītē uz plīts malas atdzīvināja raugu, sajaucot to ar cukuru un pienu. Tad tika nocelts lielais siets un mums, bērniem, bija atļauts izsijāt miltus. Tie tik skaisti bira uz lielā virtuves galda! Tad raugs tika savienots ar miltiem, šķērsām lielajai bļodai, kurā tika iejaukta mīkla, tika nolikta koka karote, pats trauks sasegts ar linu dvieli un nolikts uz mūrīša. Un tad tas notika... Mīkla sāka augt kā tāds balts kaķēns, kurš stundas laikā sasniedza milzu runča apmērus un sāka kāpt ārā no bļodas (koka karote šo procesu nedaudz nobremzēja). Tad ome balto bēgli sapliķēja ar sviestu, sabārstīja ar miltiem un savaldīja. Un sākās rauga mīklas otrais izlaušanās mēģinājums. Otrā reizē tā no bļodas kāpa lēnāk un smagāk, atkal tika sapliķēta un pēc trešā izlaušanās mēģinājuma pārtapa pīrāgos un smalkmaizītēs.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!