Ne velti mēdz teikt: sīvs kā rutks. Redīsi tiešām ir rutku radinieki, un senos laikos Ēģiptē Grieķijā, Romā un Ķīnā audzēti, visticamāk, rutkiem līdzinājās gan izskata, gan garšas ziņā. Gadu tūkstošos redīss – ne bez selekcijas palīdzības – kļuvis par to garšas ziņā ņipro, kraukšķīgo dārzeni, kādu to pazīstam šodien. Parasti, domājot par redīsu, iedomājamies sarkanbaltos bumbuļus. Patiesībā gan redīsi var būt arī balti, melni, dzelteni, violeti, brūngani, pelēki... Īsta krāsu ballīte, kas pilna ar vērtīgām vielām: kalciju, kāliju un dzelzi, vitamīniem A, B1, B2 un C, folijskābi, ēteriskajām eļļām, pektīnvielām, vārdu sakot, ir vērts un vajag kraukšķināt!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit