Pirmos, īpaši tos, kas nāk no Latvijas dobes dziļumiem, protams, var un pat vajag apēst tāpat – izvārītus ar visu mizu (cik nu tur tās mizas!), pārkaisītus ar dillēm. Gandrīz vai svētsvinīga sajūta – kā jau baudot pirmo reizi. Ja klāt vēl zaļie lapu salāti ar lociņiem, iemaisīti kefīrā, un kraukšķīgi, vakar tik ielikti mazsālītie gurķīši – Dievu ēdiens, nudien, neko citu nemaz nevajag!
Bet drīz vien jau savajagas. Un jaunos kartupeļus var baudīt, ak, cik dažādi. Te jau siekalas saskrien mutē, iedomājoties vien visus tos vasaras ansambļus, ko veido kartupelis un kompānija. Dažnedažādu zaļumu un salātu mikšļi, mērču mērces, gaļu gaļas, grilējumi un žāvējumi, karbonādes un cauraudzīši, pirmās sēnītes un pēdējie sparģeļi, jaunie burkāniņi, kāpostiņi, laši, tunči, garneles un citi labumi...