Diezgan klasiska gaspačo recepte pieprasa tomātus, gurķus, sīpolus, papriku, ķiplokus, olīveļļu, sāli, baltvīna etiķi, ūdeni un ne pirmā svaiguma maizi. Taču gaspačo var būt dažnedažādi, galvenais – lai nestu aukstās zupas spāņu brālēna vārdu, gaspačo jābūt aukstam un ar asumiņu. Nekādas maigošanās! Tāds temperaments, saproties!
Taisnību sakot, gaspačo pirmsākumos receptūra bija pavisam nabadzīga. Šī lieliskā zupa radusies Andalūzijā, lielā karstumā un dienasvidus izsalkumā un pagurumā, kad nekā diža nabaga zemniekam pusdienās līdzi nebija: vien sakaltusi maize, olīveļļas un sāls. Daži pētnieki domā, ka no maizes gabaliņiem arī cēlies zupas nosaukums: "caspa" latīniski nozīmē: "gabali no". Vēl daži pētnieki uzskata, ka Andalūzijas zemnieki varbūt arī pilnveidoja zupas recepti līdz daudzmaz jēdzīgam paēdienam, bet patiesībā tāds "sausais komplekts" esot bijis pazīstams arī Romas impērijas laikā. Romiešu karavīriem vienmēr līdzi bijusi maize, olīveļļa un sāls – tad jau kaut kā var paēst, un neba sausu maizi ar eļļu grauza, gan jau pamērcēja ūdenī.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!