Protams, ka vīnogas visgardākās ir no ķekara mutē, bet tām vērts dot izpausties arī dažādos ēdienos – gan sāļos, gan saldos. Un iespēja jādod ne tikai ogām, bet arī to lapām.
Vīnogas un arbūzi bija tie eksotiskie augļi, kas manā bērnībā nokļuva arī līdz lauku veikaliņam, kilometru no manas mājas. Tur tiku sūtīta pirkt "cūku maizi" – ķieģelīti, ko sagrieza gabaliņos un deva rukšiem, jo kombikorms vienkārši nebija pieejams. Uz veikalu tika sūtīta arī pēc rīsiem un ledenēm. Pēdējās bija mana alga. Biju tāds padomju laika "bolts". Saprotama lieta, ka nauda tika dota tik, cik vajadzīgs, ne vairāk. Taču dažkārt veikalā parādījās kaut kas neikdienišķs vai deficīts. Tad nu es skrēju uz mājām aizelsdamās, lai to noziņotu. Vienā tādā reizē bodē bija "izmestas" vīnogas no Gruzijas. Milzīgas, zaļi caurspīdīgas ogas, pielietas ar sauli. Ak, vai, vienradzi ieraudzīt būtu reālāka iespēja! Joņoju uz mājām un skaitīju: "Veikalā ir atvestas vīnogas! Vīnogas!" Un tad jau tika jūgts zirgs un braukts pakaļ, cerībā, ka nebūs izpirkts.
Kūkas ar vīnogu krellēm
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!