Man kanēļmaizīšu smarža ir svētku smarža. Piedzimu un uzaugu laikos, kad kanēli nevarēja tā vienkārši aiziet un nopirkt veikalā. Tur vajadzēja blatus, pazīšanos un braukšanu uz Rīgu. Virtuves metālu kārbu komplektā, kur uz pumpaina vai svītraina fona bija latviešu un krievu valodā uzrakstīts tur beramais produkts, visvairāk nolietotas bija miltu, cukura un kanēļa kārbas.
Es mēdzu vienkārši attaisīt un smaržot kanēli, sapņojot, ka gan jau būs kādi svētki un tiks ceptas kanēļmaizes.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit