kartupeļi
Foto: Shutterstock
Kartupeļu talkas lēnām vien kļūst par vēsturi – līdzās siena talkām un siena zārdiem. Lai tiktu uz autentisku kartupeļu talku, jābūt pietiekami daudzām sakritībām – draugiem vai radiem laukos, kuri audzē pietiekami daudz kartupeļu, lai būtu, ko nolasīt, bet tajā pašā laikā tik maz, lai ar to nepelnītu naudu. Kartupeļu talkas mūsdienās vairāk ir plezīrs, dažas stundas ar groziem un spainīšiem, lai pēc tam ietu pirtī, ēstu, dzertu un līksmotos. Bet kā bija kādreiz? Ko saimnieces saviem talciniekiem deva pusdienās? Atmiņās un ieteikumos dalās omīte Lita, mana kolēģe Lelde un “Tasty.lv” lasītāja Sanita.

Omītes Litas atmiņu stāsts par kolhoza un lauku kartupeļu talkām


Omīte stāsta: "Pirmā septembra nedēļā sāka jau iet uz kolhozu. Gribētos teikt – tas bija viens ellīgi labs pasākums. Talkā tika norīkoti ne tikai kartupeļu lasītāji, bet arī zaru vācēji, ugunskura kurinātāji un kartupeļu cepēji. Kartupeļus cepa ugunskurā, pēcāk tos ripināja ārā, un ikviens tad sēdēja ar melnu muti un melnām rokām. Braucot mājup no kolhoza, neviens vairs nedomāja par to, kā izskatās, kāds ir apģērbs un – vēl jo mazāk – kāda mute un rokas... Patiesībā jau tā kartupeļu lasīšana bija otrā plānā, galvenais bija plezīrs.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!