"Delfi" sadarbībā ar franču zīmola "Bonduelle" pārstāvjiem turpina rakstu sēriju, kurā centīsimies no jauna atklāt pākšaugus – pārtikas produktu ar milzīgu un līdz šim nepietiekami novērtētu potenciālu.
Iekļaujot ēdienkartē zirnīšus, mēs, pirmkārt, rūpējamies par savu sirdi – šajās mazajās, bet ņiprajās lodītēs ir īpaši augsts folskābes, vitamīnu B6 un K, kā arī luteīna sastāvs. Šīs vielas tiek uzskatītas par galvenajiem sirds un asinsvaru aizsargātājiem. Tāpat jāpiemin, ka K vitamīns ir svarīgs arī kaulu veselībai, savukārt luteīns un zirņos esošais A vitamīns stiprina redzes orgānus un sargā no kataraktas veidošanās. Ēdot zaļos zirnīšus, organismā nonāk arī kārtīga mangāna deva, kas ir itin veselīgi kauliem.
Neskaitot visu minēto, tiek uzskatīts, ka šiem pākšaugiem piemīt arī preventīva iedarbība uz organismu, kavējot vēzi. Vienā glāzē izlobītu zirņu ir 10 mg kumestrola – spēcīga fitoncīda, kas, kā liecina pētījumi, kavē vēža šūnu veidošanos.
Protams, nevajag aizmirst par galveno – zaļo zirnīšu maigo un saldo garšu! Esam pieraduši pievienot konservētus zirnīšus dažādiem salātiem, kaut patiesībā izmantošanas spektrs virtuvē irdaudz plašāks. Saldēti zirnīši, kuros, starp citu, saglabājas pilnīgi visas veselīgās minerālvielas un mikroelementi, brīnišķīgi sader ar visiem svaigajiem dārzeņiem. Ja šādai kombinācijai pievieno kripatiņu sāļā fetas siera un pikantas garšvielas, iegūst īstu labas garšas eksploziju!
Zirnīšus var pasniegt kā pilnvērtīgu piedevu gaļas vai zivs ēdieniem – piemēram, briti to zina un aktīvi izmanto jau sen. Zirnīšu biezenis vai pudiņš, papildināts ar šķipsniņu sāls un īstu sviestu, ir iecienīts ēdiens miglainajā Albionā, un to mums derētu no viņiem iemācīties. Jo īpaši – veģetāriešiem, jo kā bagātīgs aminoskābju avots zirnīši ir lieliska alternatīva dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielām.
Ja reiz aizrunājāmies par zaļajiem zirnīšiem, vietā būtu atgādinājums par vēl kādu pākšaugu, kas līdzinās zirņiem gan pēc krāsas, gan daļēji arī pēc formas. Runa ir par zaļajām pupiņām.
Zaļajām pākšu pupiņām ir ļoti interesanta vēsture. Izrādās, sākotnēji, kad pupiņas tikko tik bija atceļojušas no Amerikas uz Eiropu, Vecās pasaules iedzīvotāji jaunievesto augu nenovērtēja un pupas audzēja vien dekoratīviem nolūkiem. Tās tik tiešām ļoti skaisti zied! Pārtikas statusu pupu sēklas ieguva vien 200 gadus vēlāk, bet vēl vajadzēja paiet krietnam laika sprīdim, līdz itāļiem ienāca prātā pagaršot jaunās, zaļās, pilnībā nenobriedušās pākstis. Drosme atmaksājās, turklāt ar uzviju – vispirms Itālijā, pēc tam citviet Eiropā virtuvē parādījās jauns, vērā ņemams kulināro eksperimentu materiāls, turklāt ārkārtīgi veselīgs – bagātīgs dzelzs, cinka, kālija, magnija un kalcija avots.
Tiesa, pākšu pupiņām ir arī savs trūkums – īsais ražas periods. Tomēr to ar uzviju kompensē fakts, ka pupiņas savas vērtīgās īpašības saglabā arī saldētā veidā, nezaudējot ne garšu, ne veselīgumu. Aizvadot vasaru, nebūt nav jāatvadās no apetītlīgajām pākšu pupiņām, tās var baudīt visu gadu.
Un noslēgumā daži aizraujoši fakti par zaļajiem pākšaugiem:
- 19.–20. gadsimtā slaveno biezo Londonas miglu zaļganā toņa dēļ mēdza saukt par "zirņu zupas" miglu.
- Pasaules rekords zirņu ēšanā pieder Džanetai Harisai no Saseksas Lielbritānijā. 1984. gadā rekordiste 60 minūšu laikā ar ēdamo irbulīšu palīdzību apēda 7175 zirņus – pa vienam vien.
- Tiek uzskatīts, ka zaļie zirnīši ir pirmie dārzeņi, ko cilvēki sāka konservēt.
- Grieķu valodā pupiņas sauc par "φασεολος" (faseolus), kas, burtiski tulkojot, nozīmē – gara, šaura laiva.
- Pupiņas visvairāk iecienījuši briti – izpētīts, ka Lielbritānijas iedzīvotāji apēd tik daudz pupiņu, cik visi pārējie pasaules iedzīvotāji kopā. Nav nekāds brīnums! Vai kāds spēj iedomāties kārtīgas, klasiskas angļu brokastis bez pupiņām?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
