Pašlaik ir īstais laiks, kad konservēt ērkšķogas. Tās ir vislabāk konservējamās ogas, jo ērkšķogas var gatavot un uzglabāt ziemai arī negatavas.
Šie padomi noskatīti 1943. gada vācu izdevumā "Mana Māja", kas tika izdots Rīgā. Tolaik, kā jau kara apstākļos, cukura bija maz vai nebija necik, tādēļ namamātēm nācās būt īpaši atjautīgām virtuvē.
Ērkšķogas izvēlas nebojātas, bez slimībām. Pirms gatavošanas ogām nogriež ziedu kausiņus un kātiņus, ogas noskalo. Ja ogas ir lielas, tad vēlams tās ar kociņu vairākās vietās sadurstīt, lai, gatavojot ievārījumus vai kompotus, tās paliktu veselas, neizjuktu.
Vēl neienākušās, zaļas un cietas ērkšķogas var uzglabāt dažādos veidos, iesaka izdevums: pirmkārt, pārlietas ar ūdeni, otrkārt, sagatavot masu bez cukura, treškārt, 30 minūtes karsētas 75-80 grādu temperatūrā ar mazu cukura, medus vai sīrupa devu.
Vien jāievēro, lai ogas būtu cietas, skābas, bet pilnīgi attīstītas. Mīkstas ogas, pārlietas ar ūdeni, labi neuzglabājoties un ziemā, gatavojot ēdienu, tās ilgi jāvāra cukurūdeni, citādi būs cietas un skābas. Pusgatavās ērkšķogas nederēs arī ogu masai, jo labi neuzglabājas – tajās jau attīstījušies cukuri, kas veicina rūgšanu, raksta "Mana Māja".
Kā glabāt ērkšķogas ūdenī
Negatavas, bet izveidojušās ogas notīra un noskalo. Cieši pilda tīrās, izkarsētās pudelēs un pārlej ar aukstu ūdeni – lai ogas būtu pilnībā apņemtas. Pudeles noslēdz un glabā vēsā telpā.
Zaļu ērkšķogu masa
Negatavas ogas notīra, noskalo, liek katlā, pārlej ar nelielu ūdens daudzumu un sautē, līdz ogas pilnībā izšķīdušas. Masu, kamēr vēl karsta, pilda tīros, sausos traukos, pārlej nedaudz ar eļļu, lai pasargātu no pelējuma rašanās, nosien un uzglabā, iesaka "Mana Māja".
Masu ziemā izmanto dažādu saldēdienu gatavošanai vai saldinātu ievārījumu vietā.