Vecmāmiņas atmiņu stāsti un bērnības našķa – žagariņu recepte

Savu vecmāmiņu Rihards raksturo šādi: "Pensionāre, vecmamma, sieviete ar uguntiņu uz mēles, ja redzēs, ka kaut ko dari ne tā, kā vajag, bet visam pieies ar labu devu humora. Skaidrīte ar vīru reiz kūpināja gaļu un to pārdeva centrāltirgū. Tādēļ – ēdiena gatavošana nav sveša lieta."

Kāpēc tieši žagariņi? Jo tā bija pirmā recepte, kuru mazdēls Rihards ar vecmāmiņu Skaidrīti kopā gatavoja pirms vairāk nekā 15 gadiem. Pēcāk sekoja dažādu cepumu receptes, smalkmaizītes, pat Ziemassvētku vakariņu receptes, bet žagariņi ir tie, kas izveidoja viņu pirmo kopīgo ēst gatavošanas atmiņu.

Rihards: "Kad pirmo reizi gatavoji žagariņus?"

Vecmāmiņa: "Jaunībā, kad mamma taisīja, es uzmanīgi skatījos. Kad man jau bija bērni, tad pati tos taisīju. Atceros, ka manā jaunībā nevarēja dabūt miltus – nerunājot par konfektēm vai cepumiem. Mums bija jābūt radošiem. Tad, kad sagribējās, taisījām no baltmaizes atlikumiem. Piemēram, kad palika galiņi, tos iemērcām pienā, pielikām nedaudz miltus un garšvielas, savēlām tos mīklas bumbā un uzcepām žagariņus.

Atceros, ka tāpat izmantojām arī makaronus. Tikai no tiem cepām pankūkas. Uzvārījām, ar stampiņu sastampājam, pielikām olas un miltus, un cepām pankūkas."

Rihards: "Ar ko Tev asociējas ēst gatavošana?"

Skaidrīte: "Agrāk jau gatavoju visu ko un tiešām patika. Bet tagad, ne visai – cik tad nu vienai pašai vairs vajag? Tikai tad, kad atnāk ciemos kāds no ģimenes, mazbērniem. Bet tagad gan man labāk patīk, kad mani apkalpo (smejas). Kad man abas meitas gāja skolā, tad abām taisīju. Kad nāca ciemos viņu draugi, tad pagatavoju arī pārējiem bērniem. Vienmēr bija nepieciešams kaut kas, ko varēja uzsildīt. Visbiežāk taisīju soļanku, plātsmaizes, smilšu cepumus...

Vēl man patika taisīt olu liķieri, izmantojot tikai olu dzeltenumu. Savukārt no olu baltumiem taisīju bezē cepumus. Olu liķieri, protams, jauniešiem nedevu, bet gan jau kādreiz pa kluso pačiepa no krājumiem. Kas tur bija? Cukurs – ļoti daudz – olas dzeltenumi, spirts, nedaudz piens. Visu tad sakūla un lēja pudelēs. Beidzamo reizi sanāca dzert liķieri no Vācijas, bet tas bija tik biezs, ka likās, ka pilnīgi jāizmanto karote, lai ko izķeksētu ārā no pudeles.

Rihards: "Kas visvairāk ir mainījies tavā dzīves laikā?"

Vecmāmiņa: "Zolitūde ir ļoti mainījusies – kādreiz bija purvi, pilns ar maziem mežiņiem, motokrosa trase (tai laikā arī sauca par rikšotāju laukumu), pļavas, kur notika pat zaļumballes – bet tās bija nedaudz tuvāk Šampēterim. Cilvēki dziedāja, dejoja, iekūlās dažādās nepatikšanās. Tas viss notika pie kalniņa, mežā – reiz to sauca par “Mīlestības kalniņu”. Turpat blakus arī bija studentu kopmītnes. Nezinu, vai tām bija īpašs iemesls, kāpēc to nodēvēja tieši tā. Pat kādreiz ierastie “grāvīši”, kas ir tagad, bija platāki. Toreiz caur tiem varēja pat plostot, ko ļoti bieži ar draugiem arī darījām.

Rihards: "Kādi ēdieni dominēja jaunībā?"

Vecmāmiņa: "Tādi vairāk tradicionālie – dažāda veida salāti, kotletes, karbonādes, galerti, mēles, cūku ausis. Atceros “Baložu krodziņu”, atradās turpat Juglā, nedaudz pirms Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja. Kad iekāpi taksī un šoferītis redzēja, ka biji varbūt manāmi iereibis no kādas balles, viņi prasīja: “Vai uz Baložu krodziņu?” Tur varēja klausīties dzīvo mūziku maltīšu laikā. Vēl bija otra vieta, kuru man ar manu draudzeni patika apmeklēt. Atradās Āgenskalnā – pie Melnsila ielas bija restorāns “Baltija”, divstāvu ēkā. Tajā darbojās pašapkalpošanās ēdnīca. Uzkodas bija uz garajiem dzelzs šķīvjiem. Atceros, ka apakšā bija šveicars, kurš laida iekšā. Arī gājām ar vīriem. Pa 15 rubļiem bija pilns galds ar ēdienu un arī pat šampanieti.

Žagariņu recepte lielai cilvēku grupai

Lai izdodas!