'Meža karaliene' kandža – kā pašdzītais palīdzēja latviešiem izdzīvot 2. pasaules kara laikā
Viesturs Radovics
DELFI žurnālists
Arhīva foto
Pa ceļiem un sētām staigā sveši karavīri, naktīs jābaidās no partizānu sirojumiem, pārtika ir normēta, un pilsētās to vispār ir grūti dabūt. Jebkurā brīdī mājai var uzkrist aviobumba. Nav drošības par rītdienu, bet arī šodien īsti nav, ko darīt, jo normāla valsts funkcionēšana ir apstājusies. Visu šo iemeslu dēļ 2. pasaules kara laikā, vācu okupācijas periodā (1941–1945), Latvijā īpaši uzplauka kandžas dzīšana, par kuru ir palicis daudz jauku atmiņu un pat tautas folklora.
Viena no visvairāk pieprasītajām un reizē arī grūtāk iegūstamajām precēm vācu okupācijas laikā bija alkohols. Saražotais spirts pārsvarā aizgāja armijas vajadzībām, un veikalos pret kartītēm varēja tikt pie 32 grādus stipra degvīna, kuru tautā dēvēja par "miroņūdeni". Ņemot vērā šos apstākļus, Latvijā zēla un plauka pašbrūvētā alkohola rūpals, un saražotā produkcija noderēja gan kā maksāšanas līdzeklis, gan sava veida izklaide. Dažkārt mājas ballītēs dzērienu sortimentu papildināja no frontes atvaļinājumā atbraukušo latviešu leģionāru pārvestais. Viņiem, ja palaimējās, izdevās atvest rumu, franču konjaku un citus eksotiskus dzērienus, kurus karavīriem dažkārt izsniedza.
"Kandžas tecināšana bija ļoti ienesīga, taču prasīja arī uzmanību, jo pieķeršanas gadījumā draudēja paaugstināts naudas sods. Tādēļ to tecināja nevis mājās, bet gan mežā, ūdens tuvumā, retu reizi pirtī," lasāms pētījumā "Ikdienas dzīve Latvijā nacistiskās Vācijas okupācijas laikā 1941–1945".
"Kandžas tecināšana bija ļoti ienesīga, taču prasīja arī uzmanību, jo pieķeršanas gadījumā draudēja paaugstināts naudas sods. Tādēļ to tecināja nevis mājās, bet gan mežā, ūdens tuvumā, retu reizi pirtī," lasāms pētījumā "Ikdienas dzīve Latvijā nacistiskās Vācijas okupācijas laikā 1941–1945".
Rīga vācu okupācijas laikā. Arhīva foto
Inde melnajā tirgū
Vācu okupācijas laikā degvīnu Latvijas iedzīvotājiem izsniedza tikai kāzu, kristību un bēru gadījumos uz mācītāja apliecības pamata, kā arī lauku kulšanas un cukurbiešu novākšanas talkām, kas bija jāpierāda ar pagasta valdes apliecību. Citos gadījumos degvīns netika pārdots, pētījumā "Alkohols ikdienas dzīves vēsturē: Latvijas piemērs nacistiskās Vācijas okupācijas laikā" raksta vēsturnieks Kaspars Zellis. Pilsētās, lai saņemtu alkoholu strādājošo prēmēšanai, uzņēmumu vadītājiem bija jāvēršas ar lūgumu Dzērienu galvenajā pārvaldē Rīgā.
Ja laukos cilvēki vieglāk varēja tikt pie pašdzītā alkohola, tad pilsētniekiem bieži vien "melnajā tirgū" gadījās iegādāties nezināmas izcelsmes dziru, kuras sastāvā bija metanols. Pat niecīgā daudzumā tas ir indīgs cilvēkiem, un drīz vien presē parādījās ziņas par pirmajiem nelegālā alkohola upuriem.
Ja laukos cilvēki vieglāk varēja tikt pie pašdzītā alkohola, tad pilsētniekiem bieži vien "melnajā tirgū" gadījās iegādāties nezināmas izcelsmes dziru, kuras sastāvā bija metanols. Pat niecīgā daudzumā tas ir indīgs cilvēkiem, un drīz vien presē parādījās ziņas par pirmajiem nelegālā alkohola upuriem.
Arhīva foto
No 1941. gada 1. jūlija līdz 1942. gada janvārim Rīgā vien bija notikuši 64 saindēšanās gadījumi ar alkohola surogātiem, no tiem 42 gadījumos saindēšanās seku dēļ surogātu lietotāji miruši. Policijas iestādes uzsāka cīņu "ar sabiedrībai kaitīgiem elementiem, kas destilē un pārdod denaturēto spirtu". Presē regulāri parādījās ziņas par kārtējiem aizturētajiem denaturētā spirta tecinātājiem, kurus sagaidot "bargs sods", norāda Zellis. Šādas darbības tika kvalificētas kā akcīzes nolikuma pārkāpums, un par to draudēja naudas sods 100–500 reihsmarku apmērā un viens gads cietumā.
Kumeļdzira
Alkohols kara laikā bija ne tikai izprieca un aizmiršanās no drūmās ikdienas, bet arī ļoti spēcīga valūta. 1942. gadā pudele spirta "melnajā tirgū" maksāja aptuveni 100 reihsmarku, bet pudele degvīna – no 10 līdz 50 reihsmarkām. Jāuzsver, ka vidējā alga tobrīd bija 100 līdz 150 reihsmarku. Bieži vien amatnieki kā samaksu par paveikto darbu neprasīja reihsmarkas, kuras īsti nebija kur likt, bet gan normētos pārtikas produktus un alkoholu.
Bijušais leģionārs Jānis Zariņš savā atmiņu grāmatā "Kāvu gados" apraksta epizodi 1942. gadā Smiltenē, kur viņš apmeklējis kādu spekulantu un uzzinājis par alkohola maiņas ceļiem: "Durvis atver kuprītis, kuru Arnis uzrunā par Jūli. Jūlis aizdomīgi paskatās uz mani, un, kad Arnis ir iečukstējis viņam kaut ko ausī, viņš knaši atver sāņus durvis, un nu tikai man atklājas skats! Plaukti piekrauti ar franču konjakiem, itāliešu vīniem un vācu cigaretēm. [..] Ejot atpakaļ, Arnis klusē. Es iejautājos: "Kur jūs visas šādas lietas dabujāt? Man tas ir pārsteigums!" "Tā lieta ir vienkārša. Šeit ļoti daudz apgrozās vācieši, kas saņem bagātīgas kantīnas. Fričiem tomēr vajag speķa un sviesta. Mēs to visu no zemniekiem dabūjam visai lēti. Visas mantas, ko tu pats savām acīm redzēji, mēs esam iemainījuši," vienaldzīgi atbild Arnis." Šis fragments no atmiņām raksturo, kā, zinot pareizos cilvēkus, vieni varēja tikt pie speķa, citi pie alkohola, bet vēl citi pie naudas.
Bijušais leģionārs Jānis Zariņš savā atmiņu grāmatā "Kāvu gados" apraksta epizodi 1942. gadā Smiltenē, kur viņš apmeklējis kādu spekulantu un uzzinājis par alkohola maiņas ceļiem: "Durvis atver kuprītis, kuru Arnis uzrunā par Jūli. Jūlis aizdomīgi paskatās uz mani, un, kad Arnis ir iečukstējis viņam kaut ko ausī, viņš knaši atver sāņus durvis, un nu tikai man atklājas skats! Plaukti piekrauti ar franču konjakiem, itāliešu vīniem un vācu cigaretēm. [..] Ejot atpakaļ, Arnis klusē. Es iejautājos: "Kur jūs visas šādas lietas dabujāt? Man tas ir pārsteigums!" "Tā lieta ir vienkārša. Šeit ļoti daudz apgrozās vācieši, kas saņem bagātīgas kantīnas. Fričiem tomēr vajag speķa un sviesta. Mēs to visu no zemniekiem dabūjam visai lēti. Visas mantas, ko tu pats savām acīm redzēji, mēs esam iemainījuši," vienaldzīgi atbild Arnis." Šis fragments no atmiņām raksturo, kā, zinot pareizos cilvēkus, vieni varēja tikt pie speķa, citi pie alkohola, bet vēl citi pie naudas.
Arhīva foto
Alkohola iegūšanai kara laikā vajadzēja arī izdomu, veiklību un plašu paziņu loku. Rakstnieks Andrejs Johansons atceras, kā risinājusies kāda ballīte Rīgā ap 1941. gadu: "Tie, kas bija draugos ar ārstiem un aptiekāriem, varēja vācu okupācijas gados dabūt pa druskai spirta vai nu ar recepti, vai tāpat tieši no kannas. Reiz, sēžot kādā jautrā, taču mazliet pagurušā sabiedrībā, tika apsvērti visdažādākie ceļi, kā uzlabot "dūšu", bet pārbaudot tie visi, ieskaitot sarunas ar pazīstamiem ārstiem, izrādījās par strupceļiem. Pēkšņi Knutam Lesiņam iešāvās prātā gaišā doma, ka spirtu taču neapšaubāmi lietojot arī veterinārmedicīnā. Sekoja sazināšanās ar kādu veterināru, un pēc dažiem stundas ceturkšņiem mūsu rīcībā tiešām jau bija vesels puslitrs tīra medicīniskā spirta. Vadoties pēc receptes, pudeles uzrakstā bija paskaidrots: "Kumeļa ieberzēšanai.""
Latvieši mīl dzimteni
Vēsturnieki Edvīns Evarts un Juris Pavlovičs pētījumā "Ikdienas dzīve Latvijā nacistiskās Vācijas okupācijas laikā 1941–1945" uzsver, ka gandrīz visās atmiņās, kurās aprakstīta ikdienas dzīve tā sauktajā "vācu laikā", ir pieminēts kāds ar kandžas tecināšanu saistīts fakts. Kurzemnieks Alfrēds Šķēle savā atmiņu grāmatā "Dzimtas hronika" raksta: "Dzīve rit savu gaitu. Mirst veci cilvēki, dzimst un tiek kristīti bērni. Tiek iesvētīti jaunieši un rīkotas kāzas. Lai gan viss ir pierakstīts un uzskaitīts, tomēr godībās nekā netrūkst. Visur tiek brūvēts alus un tecināts šņabis. Dzerts, dejots un dziedāts uz nebēdu. Neviens nekur nesteidzas, neviens vairs nedomā par darbu."
Šķēle gan, iespējams, nedaudz pārspīlē, jo ikdienā nemitīgi brūvēt kandžu neļāva izejvielu trūkums, bet svētku reizē pašdarinātais alkohols gan netika taupīts. Birzgales iedzīvotāja Alise Drātniece atminas, ka viņas pagastā kandža dzīta no miltiem: "Zemnieki iemācījās dzīt degvīnu no rudzu miltiem – "Mežapuķīti", kura arī bija pārāka par pirkto degvīnu. Pret "Mežapuķīti" arī varēja Rīgā visu ko iemainīt."
Šķēle gan, iespējams, nedaudz pārspīlē, jo ikdienā nemitīgi brūvēt kandžu neļāva izejvielu trūkums, bet svētku reizē pašdarinātais alkohols gan netika taupīts. Birzgales iedzīvotāja Alise Drātniece atminas, ka viņas pagastā kandža dzīta no miltiem: "Zemnieki iemācījās dzīt degvīnu no rudzu miltiem – "Mežapuķīti", kura arī bija pārāka par pirkto degvīnu. Pret "Mežapuķīti" arī varēja Rīgā visu ko iemainīt."
Arhīva foto
"No kā tad kandžu dzina? No eksotiskiem augiem – cukurbietēm. Caur katlu, spirāli un dzesējamo izskrējis, dzēriens bija nedaudz duļķains, bet ellīgi stiprs. Tas visiem gāja pie sirds, un pateicīgā tauta to nokrustīja skaistā vārdiņā par "dzimteni". Nu mums, mīļajiem latviešiem, būtu vajadzējis saķerties rociņās un dietin diet, bet tas netika darīts. Kāpēc? To vislabāk izteic tā laika populārs joks. Liesmains patriots jautā lauku papiņam: "Vai tu mīli dzimteni?" Un papiņš atbild: "Kā tad, kā tad! Es viņu mīlētu vēl vairāk, bet to raugu nevar dabūt,"" savās atmiņās dalās humorists Andrejs Skailis.
Vācu okupācijas laikā pašdarinātais degvīns ieguva arī citus nosaukumus, tā labas kvalitātes pašbrūvēto dēvēja par "Meža karalieni", bet sliktākas – par "Meža rozi" un "Mežrozīti", norāda vēsturnieks Kaspars Zellis. Mīļam bērnam ir daudz vārdu, attiecīgi arī kandžai kara laikā gandrīz katrā pagastā, katrā zemnieku sētā bija savs apzīmējums. Piemēram, Kurzemē, Cīravas pagastā, kandžu vietējie saukuši arī par "Meža šalkām", "Meža mērci", "Grāvja vaimanām", "Pirmdienas mokām", "Pirtiņas noslēpumu", "Autoliķieri" un "Kapsētas mieru".
Vācu okupācijas laikā pašdarinātais degvīns ieguva arī citus nosaukumus, tā labas kvalitātes pašbrūvēto dēvēja par "Meža karalieni", bet sliktākas – par "Meža rozi" un "Mežrozīti", norāda vēsturnieks Kaspars Zellis. Mīļam bērnam ir daudz vārdu, attiecīgi arī kandžai kara laikā gandrīz katrā pagastā, katrā zemnieku sētā bija savs apzīmējums. Piemēram, Kurzemē, Cīravas pagastā, kandžu vietējie saukuši arī par "Meža šalkām", "Meža mērci", "Grāvja vaimanām", "Pirmdienas mokām", "Pirtiņas noslēpumu", "Autoliķieri" un "Kapsētas mieru".
Lizete uziet gaisā
Lai arī propaganda klāstīja, ka kandžas dzīšana "grauj tautas morāli un nevajadzīgi izšķiež vērtības, kas nav sevišķi pielaižams tagadējos kara apstākļos, kad dārga katra miltu sauja", tomēr iedzīvotāju pašapgāde ar pašražotajiem dzērieniem pastāvēja visu kara laiku kā alternatīva okupācijas režīma realizētajai alkohola politikai.
"Kara apstākļi prasa personīgu ērtību, izpriecu un greznības ierobežošanu. Šis laiks nav karnevālu un zaļumbaļļu, modes apskatu un skaistuma konkursu, naktslokālu un zilo mandagu laiks, šis laiks prasa koncentrētu visu uzmanību kur citur, un nevis pie vīna pagraba, skurbinošās dziras balona un apaļās alus muciņas. [..] Un šie karalaiku kandžas brūveri sacenšas tad viens ar otru tādas ļergas gatavošanā, ka no dažiem malkiem viss griežas. Visos mūsu dzimtenes stūros īpaši speciālisti ražo mazāk "savam brūķim" kā tālākpārdošanai vai vēl parastāk – citu preču iemainīšanai. Тā radušies tādi dzērieni kā "dzimtene", "krūmu prieks" un tamlīdzīgi," 1943. gada septembrī laikrakstā "Daugavas Vēstnesis" bargus vārdus teica publicists Ādolfs Šilde.
"Kara apstākļi prasa personīgu ērtību, izpriecu un greznības ierobežošanu. Šis laiks nav karnevālu un zaļumbaļļu, modes apskatu un skaistuma konkursu, naktslokālu un zilo mandagu laiks, šis laiks prasa koncentrētu visu uzmanību kur citur, un nevis pie vīna pagraba, skurbinošās dziras balona un apaļās alus muciņas. [..] Un šie karalaiku kandžas brūveri sacenšas tad viens ar otru tādas ļergas gatavošanā, ka no dažiem malkiem viss griežas. Visos mūsu dzimtenes stūros īpaši speciālisti ražo mazāk "savam brūķim" kā tālākpārdošanai vai vēl parastāk – citu preču iemainīšanai. Тā radušies tādi dzērieni kā "dzimtene", "krūmu prieks" un tamlīdzīgi," 1943. gada septembrī laikrakstā "Daugavas Vēstnesis" bargus vārdus teica publicists Ādolfs Šilde.
Cīravas pagastā, kandžu vietējie saukuši arī par "Meža šalkām", "Meža mērci", "Grāvja vaimanām", "Pirmdienas mokām", "Pirtiņas noslēpumu", "Autoliķieri" un "Kapsētas mieru".
Laikraksts "Tēvija"
Vācu okupācijas laika presē regulāri tika apkopota policijas hronika un uzskaitīti sodītie kandžas tecinātāji, minot pat dzīvesvietu. Lūk, piemērs no 1942. gada augusta "Kurzemes Vārda": "Policija Grobiņas pagasta Stabuļu mājā pārsteidza mājas saimnieku Andreju Puži ar Tadaiķu pagasta Ceļnieku māju iedzīvotāju Eduardu Laimiņu brīdī, kad tie uzstādīja kandžas tecināšanas aparātu. Atrada no melases sagatavotu brāgu. Ierīci ar brāgu konfiscēja. Puzi un Laimiņu nodeva tiesai par pašdedzināta degvīna izgatavošanas mēģinājumu."
Ne vienmēr kandžas dzīšana lauciniekiem vedās sekmīgi. Naudas sodi un pat vairāku dienu aresti atsevišķos gadījumos bija mazākā nelaime. Laikraksts "Tukuma Ziņas" 1944. gada jūnijā vēstīja par nelaimes gadījumu kandžas "darbnīca": "Lizete Tetere no Taisnās ielas 8 savās mājās ierīkojusi degvīna tecinātavu. Nepieciešamās ierīces viņai iedevis Fricis Franckevičs, reizē arī pamācot, kā rīkoties. Vienu pasūtinājumu Teterei nodevusi Marija Vaitkeviča no Hermaņa Gēringa ielas 28. Viņa pati arī nākusi palīgā, un abas sievas ķērušās pie darba. Kaut kas tomēr nav bijis kārtībā, jo notikusi nelaime – brūvējuma katls uzsprādzis gaisā, vārīgi applaucējot abas "dzimtenītes" tecinātājas. Viņas ievietotas Tukuma pilsētas slimnīcā, un pēc atveseļošanās tās sagaida sods par neatļauto kandžas tecināšanu."
Savukārt 1943. gada oktobrī Ausma Bucis saindējās ar pašdzītu kandžu un nonāca slimnīcā, vēstīja "Kurzemes Vārds". Vēl trakāk 1943. gada februārī izgāja diviem Talsu iedzīvotājiem: "Pie Talsu grāmatsējēja Bazenkurta Kalēju ielā 2 otrdienas vakarā ieradies kāds auto vadītājs Jānis Kanaps, un abi kopīgi dzēruši kādu baltu šķidrumu. Visu trešdienu dzērēji nogulējuši nesamaņā, tikai šorīt konstatēts, ka tie saindējušies ar denaturēto spirtu. Abi ar vājām dzīvības zīmēm nogādāti uz slimnīcu, kur šoferis drīz miris."
Ne vienmēr kandžas dzīšana lauciniekiem vedās sekmīgi. Naudas sodi un pat vairāku dienu aresti atsevišķos gadījumos bija mazākā nelaime. Laikraksts "Tukuma Ziņas" 1944. gada jūnijā vēstīja par nelaimes gadījumu kandžas "darbnīca": "Lizete Tetere no Taisnās ielas 8 savās mājās ierīkojusi degvīna tecinātavu. Nepieciešamās ierīces viņai iedevis Fricis Franckevičs, reizē arī pamācot, kā rīkoties. Vienu pasūtinājumu Teterei nodevusi Marija Vaitkeviča no Hermaņa Gēringa ielas 28. Viņa pati arī nākusi palīgā, un abas sievas ķērušās pie darba. Kaut kas tomēr nav bijis kārtībā, jo notikusi nelaime – brūvējuma katls uzsprādzis gaisā, vārīgi applaucējot abas "dzimtenītes" tecinātājas. Viņas ievietotas Tukuma pilsētas slimnīcā, un pēc atveseļošanās tās sagaida sods par neatļauto kandžas tecināšanu."
Savukārt 1943. gada oktobrī Ausma Bucis saindējās ar pašdzītu kandžu un nonāca slimnīcā, vēstīja "Kurzemes Vārds". Vēl trakāk 1943. gada februārī izgāja diviem Talsu iedzīvotājiem: "Pie Talsu grāmatsējēja Bazenkurta Kalēju ielā 2 otrdienas vakarā ieradies kāds auto vadītājs Jānis Kanaps, un abi kopīgi dzēruši kādu baltu šķidrumu. Visu trešdienu dzērēji nogulējuši nesamaņā, tikai šorīt konstatēts, ka tie saindējušies ar denaturēto spirtu. Abi ar vājām dzīvības zīmēm nogādāti uz slimnīcu, kur šoferis drīz miris."
"Dzīve rit savu gaitu. Mirst veci cilvēki, dzimst un tiek kristīti bērni. Tiek iesvētīti jaunieši un rīkotas kāzas. Visur tiek brūvēts alus un tecināts šņabis. Dzerts, dejots un dziedāts uz nebēdu. Neviens nekur nesteidzas, neviens vairs nedomā par darbu."
Alfrēds Šķēle, "Dzimtas hronika"
Alfrēds Šķēle, "Dzimtas hronika"
Arhīva foto
Arhīva foto
"Dzīve rit savu gaitu. Mirst veci cilvēki, dzimst un tiek kristīti bērni. Tiek iesvētīti jaunieši un rīkotas kāzas. Visur tiek brūvēts alus un tecināts šņabis. Dzerts, dejots un dziedāts uz nebēdu. Neviens nekur nesteidzas, neviens vairs nedomā par darbu."
Alfrēds Šķēle, "Dzimtas hronika"
Alfrēds Šķēle, "Dzimtas hronika"
Visbeidzot – par kandžas dzīšanas nedienām vācu laikā Alūksnes pusē krāšņi vēsta rakstnieks Valentīns Pelēcis: "Ļergu vajadzēja prast pareizi iejaukt, noraudzēt un, galvenais, iztecināt. Cik zinu, mālupiešos tikai viens vienīgs zemnieks, Pūramolas Nageļa Gusts, netika ar ļergas tecināšanu krāmējies. Citiem iejavi kubulos rūga, sīvas smaciņas smirdēja, un dūmi naktīs kūpēja no Stradiņa babuļnieku būdiņām sākot, ar Cieršņu un Sopikolla budžiem beidzot. Par vienu no labākajām ļergām tika atzīta ar dampja sutu tecinātā Zierveļu Stilves Alprīda "marka". Mēs ar švāģerīti Bitānu Jāni "brūzi" ierīkojām Cieršņu zirgaudzētavā, upes malā, lai ūdens pie rokas. Labu daļu nopļūturējām paši ar draugiem, bet daļu Jankas tēvs pārvērta mūžīgākās vērtībās, ieskaitot vācu armijas automotorus un riepas. Reiz, 1943. gada vasarā, gar maniem ierauga kubuliem sēņodamas staigājušas Rībaka Erna un Bērziņa Aina. Tak, velli, nenocietušās: kāpušas uz kubula malas, viena otru pieturējušas un piemīzušas. Iztecinājām, i nodzērām, nenomirām."
Atgādinām, ka alkohola lietošanai ir negatīva ietekme. Alkoholisko dzērienu pārdošana, iegādāšanās un nodošana nepilngadīgām personām ir aizliegta.
Atgādinām, ka alkohola lietošanai ir negatīva ietekme. Alkoholisko dzērienu pārdošana, iegādāšanās un nodošana nepilngadīgām personām ir aizliegta.
