Destilēto alkoholisko dzērienu ražošana aizsākusies jau ap 800. gadu pirms mūsu ēras, kad Ķīnā un Indijā attīstījās lauksaimniecība. Līdz Eiropas robežām šīs zināšanas nonākušas 11. gadsimtā, bet 14. gadsimta beigās Hanzas savienības tirgoņi uz Krievijas galmu atveda no vīna iegūtu spirtu, ko dēvēja par "aqua vitae". Smalkākas garšas nianses degvīns ieguva pēc 1765. gada, kad Katrīna II izdeva pavēli, kas ļāva ar degvīna gatavošanu nodarboties tikai augstmaņiem, turklāt atbrīvojot viņus no nodokļiem, stāsta vīnzinis un audiogrāmatas "Ievads stipro alkoholisko dzērienu kultūras vēsturē" autors Jānis Kaļķis.

Tikmēr ļaudīm Latvijas teritorijā līdz pat 17. gadsimtam pie dūšas labāk gāja alus un medalus, bet spirta dedzināšanai pievērsās pēc Lielā Ziemeļu kara 18. gadsimta sākumā, kad teju visus muižas graudus pārstrādāja degvīnā, bet muižu īpašnieku kabatas kļuva arvien biezākas no spirta brūžiem un krogu uzturēšanas, rakstīts tradīciju burtnīcā "Brandava gatavošana Viduskurzemē". Lielākais spirta brūzis Latvijas teritorijā atradās Daugavpils pusē, bet vecākais destilācijas koka aparāts saglabājies no 19. gadsimta beigām, un to šobrīd var aplūkot "Šmakovkas muzejā".

Vārds "kandža" nāk no korejiešu valodas, stāsta Daugavpils Šmakovkas muzeja ekspozīcijas vadītājs Viktors Andruškevičs. "Kad latvieši dienēja cariskās armijas sastāvā, krievu–japāņu kara laikā (1904.–1905. gads) karavīriem gadījās sastapt arī korejiešus, un viņu valodā "handža" apzīmē zemas kvalitātes alkoholu." Bet Latgalē iecienītais vārds "šmakovka" nāk no poļu valodas vārda "smak", kas nozīmē "garša", jo savulaik dzēriena garšu slavinājuši poļu muižnieki, tā arī šis vārds no Ziemeļlatgales izplatījies. "Visbiežāk jau saka "kandža", Kurzemes pusē to sauc par "ļergu", arī "samogons" no padomju gadiem saglabājies – nosaukumu ir daudz, bet idejiski tas ir viens un tas pats dzēriens," viņš skaidro.

Ar alkoholu saistītas daudzas tradīcijas – kad kuģi nolaiž ūdenī, pret tā korpusu sasit šampanieša pudeli, Latvijā ierasts autovadītāja tiesības "apmazgāt", nereti sociālajos tīklos parādās fotogrāfijas, kurās redzams, ka apliecība ielikta atspirdzinājuma glāzē. Dzērieni apdziedāti dainās, pieminēti sakāmvārdos, bet latviešu folkloras krātuves digitālajā arhīvā var atrast pat buramvārdus pret dzeršanu, tā saucamajās melnajās grāmatās tādu esot papilnam.

Antropoloģe Elīna Kursīte norāda: "Alkohola lietošana ir gadsimtiem sena tradīcija, kas dziļi iesakņojusies mūsu ikdienā, lai cik nodrāzti tas neskanētu, tā ir daļa no mūsu kultūras. Ne velti dziesmā ir vārdi "pats par savu naudu dzēru, pats skrēj' savu kumeliņu" – cilvēks vienmēr ir dzēris un to arī darīs."

Viņa skaidro, ka dzeršanu bieži vien uzskata par svinēšanas, socializēšanās un dzīvesstila izteiksmi. "Alkohola lietošanu var skatīt kultūras normu un rituālu ietvaros, sociālās ietekmes ietvaros, vecāku un vienaudžu ietekmē, kā arī gluži vienkārši – uztvert kā hedonismu. Atkarībā no konteksta dzeršanu var uztvert pozitīvi, piemēram, alkohols palīdz aizmirst problēmas, palīdz vieglāk socializēties, bet to var skatīt arī negatīvi – alkohols var cilvēkam likt justies slikti, neērti, zaudēt draugus un pašam sevi. Vārdu sakot – viss atkarīgs no konteksta! Un visa atslēga ir mērenībā, jārunā par smalko robežu starp nodzeršanos un iedzeršanu, nogaršošanu un degustēšanu," teic Elīna.

Runājot par Latviju, antropoloģe vēlas pieminēt alkohola lietošanu tieši lauku reģionos. "Ekspedīcijās pa visu Latviju vienmēr braucām nebrīdinot, bet piedzērušos cilvēkus nesatikām, tāpēc varbūt tas ir tikai mīts, ka laukos visi tecina kandžu un dzer. Tādu brutālu dzeršanu redzējām tikai divās vietās, pirmajā iebraucām pagalmā, bet tur sieviete zvaigznītē guļ sētas vidū, otrajā iedzeršana bija saprotama – nupat beigusies kartupeļu talka. Tas, ka Latgalē izvelk šmakovkas pudeli un uzcienā, ir kultūras iezīme, ar to pat ­lepojas. Tā pudele nav domāta, lai nodzertos, bet uzcienātu ciemiņus, tas ir viesmīlības žests," novērojumos dalās Elīna.

Padomju gados attieksme pret alkoholu nebija viennozīmīga, Hruščova varas laikā pastāvēja alkohola lietošanas propaganda – sākotnēji ieviešot "kulturālas iedzeršanas" tradīciju, pamazām tā izvērtās nekontrolējamā procesā, minēts izdevumā "Šmakovkas vēstures grāmata". 50. gadu vidū valsts sāka plānot budžetā tā saucamo "dzeršanas naudu". Lai to realizētu, būvēja jaunas alkohola rūpnīcas, līdz ar to ik uz stūra plauka dzērienu reklāmas.

Īstie pļēgurošanas ziedu laiki bija Leonīda Brežņeva laikā (1964.–1982. gads). Alkohols plūda straumēm, dzeršanas kultu slavināja filmās, piemēram, 1961. gadā iznāca filma "Самогонщики" ("Kandžas tecinātāji" – red.), cenzūras acij tīši vai netīši paslīdēja garām daudzas jautras komēdijas. Budžeta ienākumi no alkohola tirdzniecības bija grandiozi – vienas pudeles pašizmaksa bija 15–20 kapeikas, bet pārdeva to par 3 rubļiem. Tā arī radās teiciens "сообразим на троих" (kaut ko trijatā izdomāsim – red.) – sametās pa rublim un sanāca pudele. Aprēķini liecina, ka 80. gadu sākumā PSRS budžets, pateicoties alkohola tirdzniecībai, palielinājās par 56 miljardiem rubļu.

Kandžu mājās tecināt bija stingri aizliegts, par to draudēja reāls cietumsods, bet tad nāca 1985. gads un "sausais likums" – Gorbačovs nosprieda, ka cīņai ar žūpību vajadzīgs cits vēriens. Aizliedza sabiedriskās vietās un darbā būt reibumā, ierobežoja tirdzniecību, uzsāka alkoholiķu piespiedu ārstēšanu. Vairākas reizes pacēla šņabja cenu, 1986. gada vasarā lētākais šņabis nu jau maksāja deviņus rubļus. Jāsaka gan, ka "sausā likuma" darbības laikā no plauktiem pilnībā pazuda cukurs, pat lētās karameles un kandžas tecināšana mājās sita augstu vilni.

Kad 80. gados ieviesa preču talonus, daudzbērnu ģimenēs pāri palikušo cukuru bieži vien izmantoja alkohola gatavošanai, turklāt ar mājās gatavoto brandavu varēja krietni ietaupīt. Kā rakstīts tradīciju burtnīcā "Brandava gatavošana Viduskurzemē", dzīvā rinda pie veikaliem vēl negarantēja grādīgā dabūšanu, bet nereti pudele bija itin laba samaksa, lai norēķinātos par dārza aparšanu vai siena pļaušanu. Arī antropoloģe Elīna Kursīte piekrīt tam, ka padomju gados pudele nereti bija valūtas vietā: "Mums ģimenē neviens nedzēra, tāpēc talonus iemainījām. Tētis joko, ka māju patiesībā uzcēlām par šņabi, jo par taloniem varēja gan dakstiņu jumtu, gan betonu dabūt."

Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra Narkoloģiskās palīdzības dienesta vadītāja Astrīda Stirna sarunā norāda, ka šobrīd reti sastop cilvēkus, kas lieto pašdarinātu alkoholu. "Kandža aktuālāka bija padomju gados, kad bija problēmas ar alkohola iegādi. Vismaz Rīgā mūsu redzeslokā ir maz cilvēku, kas to lietotu." Astrīda uzsver, ka Latvijā kandžas kvalitāte netiek kontrolēta un tajā var būt veselībai kaitīgas vielas. "Pēc ķīmiķu sniegtās informācijas, paštaisītā alkoholā bieži vien ir dažādi piemaisījumi, ko sauc par sīveļļām, – augstākie spirti, acetons, aldehīdi un citas vielas, kam ir toksiska iedarbība. Dzēriens, kura izcelsme un sastāvs nav zināms, var būt diezgan bīstams, jo tas var negatīvi iedarboties uz cilvēka organismu, izraisot intoksikāciju, kuras pazīmes ir galvassāpes, slikta dūša, toksiska iedarbība uz aknām, nierēm, kā arī tiek novēroti izteiktāki paģiru simptomi," viņa stāsta.

"Nereti uz medicīniskajām pārbaudēm atvestais cilvēks taisnojas, ka dzēris tikai alu. Bet arī alus ir alkohols! Jautājums jau ir par daudzumu – ir cilvēki, kas dienā izdzer vairākus litrus alus, pārrēķinot to absolūtā alkohola devās, tas ir ļoti daudz," atklāj Astrīda. Šim apgalvojumam piekrīt arī Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Toksikoloģijas un sepses klīnikas ārsts Roberts Stašinskis: "Veselības problēmās var iedzīvoties ar pašu dārgāko viskiju un nodzerties ar vissmalkāko vīnu – problēmas rada apjoms un ilgums."

Ielūkojoties Slimību profilakses un kontroles centra Veselības statistikas datubāzē, var uzzināt, kāds tad ir reģistrētā absolūtā alkohola patēriņš Latvijā. Dati iegūti, pamatojoties uz Valsts ieņēmumu dienesta (VID) Akcīzes preču aprites daļas sniegtajiem alkoholisko dzērienu akcīzes nodokļa datiem, aprēķinot absolūtā alkohola patēriņu litros uz vienu iedzīvotāju, kurš ir 15 gadus vecs vai vecāks.

Pēdējos gados izdalīti dati, kur netiek ieskaitīts tūristu patērētais alkohola daudzums, un redzam, ka lielākais patēriņš bijis 2018. gadā – 13,2 litri, arī 2019. gadā krietni malkots – uz vienu iedzīvotāju patērēti 12,9 litri.

Vienlīdz iecienīti ir gan stiprie alkoholiskie dzērieni, gan alus. Visvairāk stipro alkoholisko dzērienu patērēts 2007. un 2008. gadā – 5,9 un 5,8 litri, arī jaunākie dati liecina, ka izdzerti vairāk nekā pieci litri uz cilvēku.

Izpētītas arī alkohola aprites un lietošanas sekas Latvijā saistībā ar Covid-19 pandēmiju, jo Pasaules Veselības organizācija vērš uzmanību, ka sociālās distancēšanās laikā alkohola patēriņš var palielināties, lai mazinātu trauksmi, izklaidētos un mazinātu garlaicību. Strādājot attālināti, cilvēki var atļauties lietot alkoholiskos dzērienus arī darba laikā, norādīts ziņojumā. Covid-19 izplatības mazināšanai atļauts iegādāties alkoholu attālināti, proti, pasūtīt internetā, tādēļ apkopoti dati par alkohola lietošanu 2020. gadā laika posmā no janvāra līdz maijam, salīdzinot to ar iepriekšējiem gadiem.

Salīdzinājumā ar 2019. gadu alkoholisko dzērienu apjoms, kas nodots patēriņam, samazinājies par 12,4%, liecina VID dati, bet Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta dati rāda, ka par 7,4% samazinājies izsaukumu skaits pie pacientiem, kuriem konstatēts alkohola reibuma stāvoklis. Toties par 15,1% pieaudzis ceļu satiksmes negadījumu skaits, kurus izraisījuši transportlīdzekļu vadītāji alkohola reibumā. Ņemot vērā, ka Covid-19 laikā cilvēki biežāk strādā no mājām, neiepriecina arī Rīgas Pašvaldības policijas dati – par 62,5% pieaudzis gadījumu skaits Rīgas pašvaldībā, kad konfliktā cietusī persona bijusi reibumā, bet par 37% palielinājies izsaukumu skaits saistībā ar ģimenes konfliktiem, vēsta Valsts policija. Ar ziņojumu var iepazīties šeit.

Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra pārstāve Astrīda Stirna atgādina, ka vieglāk ir līdz atkarībai nenonākt, nevis no tās atbrīvoties. "Pētījumos ir pierādīts – jo ātrāk tiek uzsākta alkohola lietošana, jo lielāks risks un iespējamība, ka attīstīsies atkarība. Turklāt jāatceras, ka atkarība ir uz visu mūžu, tā ir hroniska un progresējoša slimība, kas grauj ne tikai cilvēka fizisko un psihisko veselību, bet arī personību kopumā, ietekmē viņa sociālo statusu un palielina mirstības risku."

Atgādinām, ka alkohola lietošanai ir negatīva ietekme. Alkoholisko dzērienu pārdošana, iegādāšanās un nodošana nepilngadīgām personām ir aizliegta.