Kandžas dzīšana no siles, slaucenes un smalka destilēšanas aparāta
Andra Čudare
DELFI žurnāliste
Ar atjautību latviešiem viss kārtībā, par to var pārliecināties, viesojoties "Šmakovkas muzejā" Gaigalavā, kur atliek vien pabrīnīties par paštaisītajiem destilēšanas aparātiem un tehnoloģisko jaunradi. Pirms aplūkot kandžas aparātu kolekciju, saimnieks Gunārs Igaunis aicina dezinficēt rokas ar paša tecinātu 70% stipru ābolu šmakovu, uzpūšot to uz rokām, vēl ilgi gaisā virmo žāvētu ābolu smarža. Ja Latgales pusē var aplūkot kandžas aparātu vectētiņus, modernus destilēšanas aparātus Valmieras pusē ražo Artis Jēkabsons, kurš dibinājis uzņēmumu "Dropper". Spīdīgajos aparātos, kuru darināšanā izmantoti pat milzīgi termosi, var taisīt kaut ziedūdeņus, Artis vien piekodina – "Tikai jādomā ar galvu, nevar darīt tā, ka tecināšanas laikā jau sākas dzīres!"
Vilks līks no dzimšanas, dzērājs līks no dzeršanas
- Latviešu tautas sakāmvārds
Ar vīnu pie zirga ratiem
Gunārs Igaunis, kurš kopš 2015. gada saimnieko "Šmakovkas muzejā", savācis visai iespaidīgu kolekciju, senākais aparāts mantots no vecvecākiem. Kāpostu skābējamā mucā ielikta maza bļodiņa, virs tās lielāka bļoda un pirmais acu skats liek domāt, ka tā ir mutes mazgājamā ietaise. "Mans dzeds un baba bija lauksaimnieki, kolhoza laikā alga bija ļoti maza, bet varēja sazagties cukurbietes. Tās savārīja, pagaidīja, kad sarūga, lēja mucā brašku un lika aiz cepļa sildīties. Kad nāca pārbaude, virsū stāvēja bļoda ar sniegu vai ūdeni, kāds vēl kandžas aparāts? Tas taču ledusskapis!" atminas Gunārs. Šo vienkāršo kandžas dzīšanas metodi dēvē par "bļodiņšņabi", norādīts tradīciju burtnīcā "Brandava gatavošana Viduskurzemē". Tehnoloģiski sarežģītāka ir ļergas dzīšana caur trubiņu, tam nepieciešams izgatavot slēgtu katlu ar dzesēšanas sistēmu un fūzeļķērājiem, te jāpaskaidro, ka fūzeļeļļa ir spirta raudzēšanas blakusprodukts, kas sastāv no dažādu vielu piemaisījumiem. Ļoti radoša senāk bijusi arī filtrēšanas daļa, laižot šķidrumu caur aktīvo ogli vai smalki sasistiem stikliem.
Ekspozīcijā ir kandžas aparāti, kas taisīti no sulas tvaicējamā aparāta, piena fermu kompresoru filtriem un piena kannām: "Paskaties, šīs kannas ražoja Rēzeknes slaukšanas iekārtu rūpnīcā, un te vākā ir Dieva doti divi caurumi, visi, kam rokas no padusēm sākās, pirka un taisīja samagonkas aparātus. Ja galva strādā, spirāli, trubiņas un dzesēšanu var visur ietaisīt, lūk, Smiltenē ražota miskaste, pusstundas laikā tādā varēja iebūvēt spirāli," rāda Gunārs.
"Šī cūku sile nevienu rukša degunu nav redzējusi, bet cūku bēres pieredzējusi briesmīgi daudz," smej Gunārs. "Te bildē redzam, ka brašku silda, trubas gals nostiprināts ar maizi un miltiem, lai nekas neiet garām, trubiņā iet tvaiks, auksts ūdens vai sniegs to atdzesē un ārā nāk tīra manta!" Viņš stāsta, ka padomju gados veikalos tirgoja tik smirdīgu šņabi, ka kauns bija tādu likt galdā: "Ja mācēji pats izdzīt labu mantu, vismaz zināji, ko dzer." Nu arī viņš pats ir "samogonščiks", kurš jaudīgo dzērienu mājās drīkst tecināt oficiāli: "Man visi papīri ar Pārtikas un veterināro dienestu un Valsts ieņēmumu dienestu ir sakārtoti, esmu arī Latgales kulinārā mantojuma biedrības biedrs. Noteikumi ir stingri, drīkst dzīt tikai no tā, kas pašiem ir mājās, es šmakovku taisu no āboliem un medus, bija jāiesniedz recepte un pat jānorāda, kur ābeļdārzs atrodas. Jo Latgalē ar savu vīniņu tu vari stāvēt pie ratiem, mēs ar sievu uz ballēm nesam savu šmakovku, un kamēr tā nav beigusies, neviens pie sanestajiem šampaniešiem nemaz neķeras," atzīst Gunārs Igaunis.
Zosāda uz muguras
Ikdienā Artis Jēkabsons nodarbojas ar dziļurbumu rakšanu un joko, ka destilēšanas aparāti ir mīlestības darbs, kas kļuvis par nelielu biznesu. "Atceros, ka padomju gados vienu brīdi šņabi tirgoja uz taloniem, tāpēc tie, kas pirms tam šņabi nepirka, obligāti gāja to iegādāties. Tolaik to iesauca par "obligāto", bet visās malās sāka dzīt kandžu. Jo kāzās un bērēs kaut kas galdā jāliek!" Artis atzīstas, ka arī viņš jaunībā niekojās ar kandžas dzīšanu savām vajadzībām.
"Padomju gados visiem bija piena kannas, labākajā gadījumā vēl divi fūzeļtrauki pa vidu, bet godīgi teikšu – 99% cilvēku nemaz nesaprot, kā tie fūzeļtrauki strādā. Bērni izauga lieli, un dēls reiz pajautāja, kā kandžu dzen un gribēja to redzēt pats savām acīm." Pārtaisītās piena kannas jau bija izmestas, bet tā kā Artis ir inženieris, kopā ar kolēģi nosprieda, ka varētu uztaisīt jēdzīgu aparātu, bet ja taisa, tad labāko iespējamo variantu.

Parasti aparāta uzbūve bija vienkārša – lielā podā karsē brašku, tam piebūvēts dzesētājs, augšā ceļas tvaiks un nāk ārā kandža: "Tas ir produkts ar visām smakām un pretīgajām piegaršām, zosāda uz muguras būs. Un tādu agrāk arī dzērām! Ar kafiju šķīdinājām, bet filtrē kā gribi, to nevar attīrīt, vielas ir ķīmiski saistītas, tādēļ nepieciešama rektifikācija." Sarežģītais vārds "rektifikācija" nozīmē atkārtotu destilāciju, lai šķidru vielu maisījumu sadalītu atsevišķos komponentos, balstoties uz to atšķirīgo viršanas temperatūru.
Tā tapa pirmais destilēšanas aparāts, kas patiesībā bija rektifikācijas kolonna: "Baigais dzērājs neesmu, bet viens draugs palūdza sev tādu aparātu, tad otrs, tādēļ ar kolēģi nospriedām, ka jādibina vien uzņēmums un jādara viss oficiāli," Artis stāsta. Pirms tam gan iznāca neliela saķeršanās ar likumu: "Pirms gadiem desmit uztaisījām pirmo aparātu partiju, toreiz vēl nepaguvām reģistrēt uzņēmumu, un tikai tad uzzinājām, ka kandžu dzīt ir nelegāli! Vienu brīdi to drīkstēja darīt savām vajadzībām, kurā brīdī aizliedza, pat nepamanīju, es taču likumus nelasu katru dienu." Atbraukusi policija, jo domāja, ka Artis nodarbojas ar kandžas tecināšanu un izplatīšanu, konfiscēja aparātus un alkoholu. "Kandžu taču arī no divām bļodām var iztecināt, vai tad tagad aizliegs bļodas?" Artis smejas. "Es visiem piekodinu, ka kandžu bez licences tecināt ir aizliegts, tādēļ es tirgoju universālu destilācijas aparātu, man viens paziņa caur to attīra acetonu – uzņēmumā tik daudz vajag, lai tīrītu krāsu rullīšus, ka nespēj piepirkt, tāpēc izlaid vienreiz cauri aparātam un lieto atkal. Pazīstu dāmu, kas destilē kumelīšu un citu augu smaržūdeņus, destilē ko gribi!"
Galvas, rumpis un astes
Ar "Dropper" darinātajiem aparātiem labiekārtota pat vesela rūpnīca Gruzijā, kur uzstādīti četri lielie aparāti, arī vairāki legāli kandžas dzinēji Latvijā izmanto Arta darinājumus. Bieži tos pērk vīna darītāji, kas neizdevušos vīnus pārtaisa štengrākos dzērienus: "Cēsīs caur aparātu laiž pārturētu alu un iegūst spirtu ar alus piegaršu, galarezultātu sauc par degalu!" viņš atklāj. Artis gatavo arī nelielas iekārtas iesācējiem, kur kolonna izgatavota no vara caurulēm, bet blīvējumos ir silikona blīvgredzeni ar paaugstinātu temperatūras un etanola noturību.
Vārīšanas trauks darināts no siltināta termosa, tam piebūvēta rektifikācijas kolonna, kurā iekšā ir keramiskie rašiga gredzeni. Brāga vārās un rodas pārsātināts tvaiks, kas kolonnā nosēžas uz gredzeniem, vieglās frakcijas (destilāts) ceļas uz augšu, bet smagās frakcijas (furfuroli un fūzeļeļļas) tiek nobremzētas kolonnā un tek atpakaļ katlā. "Tā saucamais "pervaks" jeb "galvas" ir pirmais, kas iznāk ārā, tas jānolej nost, jo satur visas kaitīgās, smirdīgās vielas. Tad seko "rumpis", kas ir tīrs spirts un beigās nāk "astes" – tur ir smagās fūzeļvielas, kas nedaudz smaržo pēc āboliem. Parasto kandžu dzenot, nevar tā izdalīt "galvas", "rumpi" un "astes", tur viss sajaukts kopā, tāpēc paģiras garantētas."
Protams, ka paštaisīts kandžas aparāts var uzsprāgt, jo tā praktiski ir bumba ar karstu spirtu iekšā.
- Artis Jēkabsons
Ar šādu aparātu var iegūt 95-96% stipru destilātu, bet kvalitatīvāko rezultātu var iegūt, veicot divreizēju pārtvaices procesu. "Lai uztaisītu 100% tīru, vajadzīgs molekulārais siets un vispār tāds spirts nav dzerams, tas der tikai laboratorijām," skaidro Artis. Iegūto šķidrumu viņš sūtījis uz hromatogrāfiskajām analīzēm: "Ja nemaldos, latviešiem nav sava spirta tīrības standarta, tādēļ vadījāmies pēc krievu, tas iedalās – alfa, ekstra, augstākā un pirmā zorte. Tas labākais ir "alfa" un mūsu spirts bija tīrāks!"

"Dzerot labu kandžu, ļaunākais, kas var būt – cilvēks var nodzerties, dabūt aknu cirozi vai sieva par dzeršanu var nosist dusmās ar pannu," joko Artis. "Protams, ka paštaisīts kandžas aparāts var uzsprāgt, jo tā praktiski ir bumba ar karstu spirtu iekšā. Mēs gan esam par to domājuši, mums ir ārējais dzesētājs un citi drošības pasākumi." Runājot pavisam nopietni, Artis saka, ka jāturas pa gabalu no metilspirta: "Tur kaps ir teju garantēts. Bet pat sliktākā kandža būs labāka nekā sintētiskais vai tehniskais spirts, ko mēģinājuši attīrīt. Pēc maniem aprēķiniem kandžas dzinēju ir maz, padomju gados tantiņas bija spiestas pa stūriem tecināt, tagad lētāk un ātrāk ir aiziet uz bodi un nopirkt pudeli. Bet ir cilvēki, kam tas process vienkārši patīk, kaut dod viņam šņabi par brīvu, viņš vienalga tecinās," rezumē Artis.
Sarunu noslēdzam ar kuriozu – reiz kāds kungs pie tecināšanas ķēries savā dzīvoklī, bet tā kā process ir diezgan ilgs, uz krēsla blakus aizmidzis. Apakšā paliktā burciņa ar tīro mantu pietek pilna, kandža iet pāri malām un pa grīdas šķirbām tek uz apakšējo dzīvokli. Kaimiņam griestos slapjš pleķis, nāk jau strostēt, kāpēc tā jānopludina labi ļaudis, turklāt ar tīru spirtu, bet pleķis izžūst un pazūd! Pēc kāda laika atkal darbina aparātu, un jau atkal kandžas dzinējs aizmieg! Kad apakšējais kaimiņš uz griestiem mana mitru laukumu, sagatavo zaceni un kāpj augšā – ja jau tās mantas tik daudz, ka var liet ārā, var arī pasmēķēt. Pēc stāsta Artis gan vēlreiz piekodina, ka destilāta ieguves procesam jāpieiet ar nopietnību, un labais tonis ir dzīšanas laikā nedzert.
Kad viss saiet grīstē?
Vaicājot Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas fizikas pasniedzējam un "Jauno fiziķu skolas" vadītājam Ģirtam Zāģerim, kas ar pašbūvētiem kandžas aparātiem var noiet greizi, viņš atbild, ka grūti spriest, redzot tikai aptuvenas uzbūves skices. Tomēr viņš norāda, ka "spirtam ir ļoti zema aizdegšanās temperatūra, pie 230 °C tas aizdegas pats, bet pie 40 °C, ja aizdedzina no malas. Turklāt sprāgstošu maisījumu var radīt spirta tvaiki, kas sajaucas ar gaisu."
Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta rīcībā nav datu par to, vai bijuši izsaukumi, kas saistīti ar kandžas aparātu sprāgšanu, toties sabiedrisko attiecību speciāliste Inga Vītola informē, ka 2020. gadā bijuši 826 izsaukumi, kad izsaukuma laikā bijušas pamatotas aizdomas par alkohola toksisku darbību un, nogādājot slimnīcā, fiksēta šāda diagnoze. Nav gan zināms cik daudzos gadījumos saindēšanās saistīta tieši ar mājās ražotu alkoholu.
Toksikologs Roberts Stašinskis piebilst: "Viens no iemesliem, kādēļ nākamajā rītā ir paģiras, ir toksiskie piemaisījumi – sīveļļas un aldehīdi, kas palikuši zemākas kvalitātes dzērienā. Bet arī alkohola noārdīšanās procesā organismā veidojas dažādas vielas, tādēļ paģiras būs vēl izteiktākas. Lai no šiem piemaisījumiem tiktu vaļā, cilvēki pievieno sodu, kālija permanganātu, pienu, izmanto dažādus filtrus. Un apgalvojums "jo tīrāka manta, jo mazāka paģiru iespējamība", ir absolūta taisnība. Protams, ir cilvēki, kam ir pieradums vai augstāka tolerance pret alkoholu nekā tiem, kas nedzer, arī tas ietekmē pašsajūtu."

Stašinskis uzsver, ka nekādā gadījumā neuzskata, ka no alkohola kategoriski jāatsakās: "Pie tā esam jau kultūrvēsturiski pieraduši, un viena glāze vīna pie vakariņām, kas papildina ēdiena feino garšu, nav nekas slikts. Nevajag par katru cenu censties to pudeli izdzert tukšu, visu šai dzīvē jālieto ar mēru!"

Atgādinām, ka alkohola lietošanai ir negatīva ietekme. Alkoholisko dzērienu pārdošana, iegādāšanās un nodošana nepilngadīgām personām ir aizliegta.