"Vecāki, mana māsa, brāļi un es esam dzimuši, auguši Gruzijā, bet pēc tautības esam azerbaidžāņi. Mans onkulis bija jūrnieks, un viņam ļoti iepatikās Latvija, tad mans tēvs Latvijā sāka tirgot dažādas preces no Gruzijas un Azerbaidžānas, 1995. gadā viņš pārcēlās uz šejieni un gadu vēlāk atveda sev līdzi visu ģimeni, man tolaik bija seši gadi," stāsta Asifs.

Ideja uzsākt savu biznesu bija kopīga, tā nu ģimene lika kopā iekrājumus un pēc kāda paziņas ieteikuma atvēra picēriju: "Viņš stāstīja, ka Lielbritānijā visi ēd picas, ka tas noteikti nostrādās. Ātri vien sapratām, ka picas cept nevar tik ātri iemācīties, vajadzīga lielāka pieredze. Bet ēstuve bija atvērta, krāsnis nopirktas, tāpēc nolēmām nomainīt konceptu un gatavot to, ko pazīstam, – Kaukāza virtuves ēdienus, neaizmirstot par savām saknēm", Asifs atklāj.

Izrādās, ka ciešajām ģimenes saitēm bijusi ietekme uz uzņēmuma nosaukumu – "Gvatar" veidots no vārdu pirmajiem burtiem: "G – vecākā māsa Giunai, V – vecākais brālis Vasifs, A – es, Asifs, T – māsas meita Teiba, A – jaunākais brālis Agasifs, R – māsas dēls Rasifs. Salikām burtus, un radās nosaukums!"

Tikai jaunākais brālis ir mācījies pavāru kursos, un Asifs atzīstas, ka pirms ēstuves atklāšanas pats nekad nebija pat pieskāries mīklai, jo par ēst gatavošanu vienmēr rūpējās mamma: "Mums ir ļoti paveicies, ka Kaukāzā visas sievietes brīnišķīgi gatavo, nemaz nevajag pavāra izglītību! Mamma izdomāja visas receptes, un ātri vien es ar brāli iemācījos gan gatavot mīklu, gan cept maizi."

Asifs pats gadus piecus stāvējis pie krāsnīm un kases aparāta, ne jau diendienā, bet uz maiņām ar brāli. Arī tagad Agasifs bieži strādā kebabnīcā, bet mamma atnāk pārbaudīt, vai gatavo pareizi pēc receptes, un pieskata puišus.

Garšīga kebaba atslēga ir maize un mērce, uzskata Asifs: "Maizes mīkla ir vienkārša – milti, ūdens, sāls un ļoti, ļoti maz rauga. Uztaisām mīklas lodītes, uzraudzējam un metam krāsnī, viss! Visos ēdienos ir viena un tā pati mīkla, to gatavojam katru dienu, vakardienas produktus neizmantojam. Ja kaut ko nepārdodam, noliekam, lūk, uz tā akmens pie kebabnīcas, un kāds naktī maizīti paņem."

Piedāvājumā ir trīs mērces – ķiploku majonēze, paštaisīta adžika un kečups. Asifs iesaka vienmēr izvēlēties aso kebabu, kur maizītē ieziež karoti adžikas: "Nevajag baidīties, gatavojam ļoti maigu adžiku, arī tie, kas nav pieraduši pie asiem ēdieniem, varēs ieēst kebabu. Sastāvā ir kāposti, tomāti un burkāni, ko izmaļam caur gaļasmašīnu, un pieliekam garšvielas, neteikšu gan, kādas, tas ir mammas noslēpums."

Ēdienkartē ir arī lahmadžuns, ko gribas dēvēt par gaļas picu: uz mīklas liek vistas malto gaļu, mērci un sieru un šauj krāsnī. "Ja nemaldos, tas ir turku ēdiens, bet mēs to gatavojam "azeri" gaumē, izceļot azerbaidžāņu identitāti. Lavašs gan ir gruzīns – mēs nākam no Gruzijas un gribam uzsvērt savas saknes. Gatavojam divus variantus – ar ķiplokiem un bez. Domāju, ka katrā iestādē jābūt ēdienam ar tās nosaukumu, tāpēc uztaisījām "Gvatar" picu, tur liekam tādas pašas mērces kā kebabā – majonēzi, kečupu vai adžiku, virsū grilētu kebaba vistas gaļu, tomātus un sieru."

Siers pelnījis atsevišķu rindkopu – "Gvatar" gatavo siera miksli, kur 50% ir paštaisīta brinza, 25% Krievijas un 25% Holandes siers. "Katru trešdienu mums atved simt litrus govs piena, lejam to kazanā un pievienojam īpašu maisījumu, kas pienu pārvērš tādā kā želejā. Nolejam sūkalas, želejveida masu liekam maisos un nospiežam lieko šķidrumu. Pievienojam sāli, un pēc divām trim dienām brinza gatava!" atklāj Asifs. Lai iegūtu ļoti sāļu sieru, būtu jāgaida divas nedēļas.

Ir klienti, kuriem ienākot darbinieki jau zina – viņš kebabu gribēs bez kāpostiem, viņš bez tomātiem. Gadās, ka kāds palūdz divkāršu siera porciju uz hačapuri vai pāris tomāta šķēļu: "Nē, neapvainojamies, ka grib tā papildināt hačapuri, galvenais, lai cilvēks būtu paēdis un apmierināts," smej Asifs. "Ar baltmaizi cilvēkiem Eiropā ir piesardzīgas attiecības, daudzi ēd rupjmaizi, un sākumā uztraucāmies, ko par mūsu maizi teiks, bet, paldies Dievam, viss kārtībā – ēd!"

Varbūt kāds atceras, ka 2014. gadā Mildas tirdziņā bija neliela ēstuve "Gvatar kebabs". To atvēra Asifa ģimene: "Pirmajos divos mēnešos viss bija labi, jo pats visu laiku biju uz vietas, bet tad salauzu kāju. Grūti vadīt kebabnīcu, ja nevari būt klāt, pēc kāda laika nācās to slēgt." Bijusi arī doma atvērt ēstuvi Centrāltirgū, bet Asifs atzīst, ka atrast labus darbiniekus nav viegli: "Tā kā mīklu taisām paši, vispirms jāvelta laiks apmācībām, bet daudzi grib uzreiz ķerties pie darba. Mūsu sapnis ir trīs ēstuves Rīgā, un neredzu nekādus šķēršļus, lai tas kādreiz neīstenotos."

Vienīgā reklāma ir apmeklētāju atzinīgie vārdi, kas ceļo no mutes mutē, viņš piebilst. Brīvdienās cilvēki braucot pat no citām Latvijas pilsētām. Visvairāk darba ir pusdienlaikā un vakaros, arī nedēļas nogalēs ir daudz klientu: "Ir taču forši atbraukt izstaigāties gar jūru un pēc tam paēst!"

Kāpēc šie kebabi ir tik iecienīti? "Jo kvalitāte ir laba! Cilvēki sajūsmā dalās ar draugiem, kolēģiem, tā arī izplatās reklāma par mums. Otrs iemesls, kāpēc šī ir tik populāra ēstuve, ir unikālā atrašanās vieta – Bolderāja ir Rīgas daļa, bet te sajūtas ir kā citā pilsētā. Šurp var braukt ekskursijā ar ģimeni var draugiem." Lielu paldies Asifs grib teikt ēdienu kritiķim Egīlam Zirnim, kura pozitīvais raksts 2016. gadā palielināja klientu loku. Pāris jaunu apmeklētāju noteikti piesaistījis arī brāļa Agasifa ātrrepošanas priekšnesums raidījumā "Te", bet pats Asifs filmējies Renāra Zeltiņa šovā.

Virtuvē darbs sākas pusdeviņos no rīta, bet kebabnīca durvis ver desmitos un strādā līdz desmitiem vakarā: "Mēs taču nevaram atstāt cilvēkus neēdušus!" saka Asifs un vēlreiz parāda laminētās kartītes. Tās pirms pandēmijas trīs reizes nedēļā izdalīja pensionāriem un cilvēkiem ar invaliditāti, kuri kartītes jebkurā laikā varēja apmainīt pret gruzīnu lavaša klaipiņu: "Aizsākām to 2018. gadā, dienā izdalot līdz 50 maizītēm, bet tagad nācās to pārtraukt, lai cilvēki nepulcētos un neriskētu ar savu veselību." Lai arī Asifs uzsver, ka to dara brīvprātīgi, 2018. gadā, kad viņš startēja Rīgas domes vēlēšanās, maizes dalīšana tika izmantota partijas "Saskaņa" reklāmas izdevumos. Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs tolaik secināja, ka šajā gadījumā notikusi politiskā aģitācija, un līdzekļi, kas iztērēti bezmaksas maizes dalīšanai Bolderājas kebabnīcā, jāiekļauj partijas priekšvēlēšanu izdevumos.

Jau kopš pirmās dienas, pārceļoties uz Latviju, Asifs ar ģimeni dzīvo Bolderājā un nekad nav gribējis dzīvot kur citur: "Šis ir brīnišķīgs rajons! Tepat ir jūra, upe un mežs, visu laiku svaigs gaiss," viņš uzskaita. Te dzīvojot kopš 1996. gada, Asifs gandrīz visus vietējos jau pazīst un, uz ielas satiekot, sveiciena, pats viņš smej, ka Bolderāja tāds ciemats vien ir. "Vienmēr priecājos, ka citi atbrauc uz mūsu saulaino Bolde-RAJ (vārdu spēle no krievu valodas, vārds "рай" nozīmē "paradīze" – red.), un mūsu cenas arī ir Bolde-RAJSKIE ("debešķīgas" – red.). Pirms atvērām ēstuvi, man likās, ka jāizvēlas laba atrašanās vieta, lai cilvēki nāktu pie tevis. Tagad es saprotu – ja gatavo garšīgu ēdienu, nav svarīgi, kur tu esi, cilvēki pie tevis brauks," noslēdz Asifs.