Meža dzīvnieku gaļa – kur nepirkt un kā pareizi gatavot?

Visam, kas uz mūsu galda nācis no meža, ir īpašs smeķis. Vai tā būtu meža aveņu zapte, gaileņu mērce vai kāda meža zvēra gaļas kotletes. Par ogām un sēnēm skaidrs, tās aizej un salasi pats, cik spēj panest un mugura spēj turēt, bet kā ar medījuma gaļu? Pie tās tik viegli "parastajam mirstīgajam" netikt, un, ja tiek, – kā pareizi to gatavot, lai nesanāk vilšanās, un, vēl svarīgāk, kā pareizi rīkoties, lai neiedzīvotos veselības problēmās.

Par visu, kas saistās ar meža zvēru gaļu, "Delfi" izvaicāja divus jomas zinātājus – mednieku un šefpavāru. Viens zina, kur gaļu "saražo", otrs – ko ar to darīt. Protams, arī paši mednieki tīri profesionāli prot likt lietā pašu nomedīto, pārvēršot to gardumos.

Mans pirmais jautājums medniekam Gatim Panavam bija par to, kad jākļūst aizdomīgam, ja kāds piedāvā iegādāties meža zvēra gaļu. "Tas nav aizdomīgi. Katram zvēram, kas iekļauts medību sarakstā, ir noteikts medīšanas termiņš, un viss, kas ir ārpus šī termiņa, ir vai nu malumedniecība, vai medības, kas saskaņotas ar Valsts meža dienestu (VMD)," viņš skaidro. "Mednieki, medījot noteiktajā periodā, gaļu pēc tam saliek saldētavā. Vakuumā gaļa var stāvēt arī divus un trīs gadus. Man joprojām mājās ir divus gadus vecas karbonādes un filejas, ko cepu steikos, un nekādu problēmu!

Cita lieta, ja lieguma laikā piedāvā iegādāties acīmredzami svaigu gaļu, piemēram, veselu cisku. Visu sezonu drīkst medīt tikai mežacūkas, lapsas un invazīvo sugu dzīvniekus – jenotus, dambriežus. Pārējais viss ir limitēts."