10 populāri franču ēdieni, kas jānogaršo kaut reizi dzīvē  (2)

Tajā pavisam vienkāršas lietas savienojas izsmalcināti pasniegtā maltītē, kuru baudot, garšas kārpiņas ir sajūsmā. Tieši tāpēc "Tasty" izveidoja subjektīvo sarakstu ar desmit franču virtuves ēdieniem, kurus vērts nobaudīt kaut reizi mūžā.

Ratatujs (ratatouille) ir viens no pēdējos gados pazīstamākajiem franču virtuves ēdieniem – tas pateicoties multfilmai ar tādu pašu nosaukumu. Pirmajā mirklī varētu šķist, ka šis no Provansas nākušais sautējums nav nekas īpašs. Tomēr tā vis nav – neskatoties uz vienkāršajām sastāvdaļām, rezultāts ir izcili gards.

Ratatujs tiek gatavots no tomātiem, sīpoliem, cukīni, baklažāna un paprikas. Garšai klāt tiek pievienota olīveļļa, baziliks, ķiploki un majorāns. Tradicionāli to ēd kā piedevu, piemēram, pie gaļas. Taču skaisti pasniegts, ratatujs kalpos arī kā skaists pamatēdiens. Lai gan paši franči ratatuju neizkārto rūpīgi pa šķēlītei vien uz riņķi, kā tas redzams pēdējo gadu receptēs, tieši tas var kalpot kā skaists akcents. Šis ratatuja atvasinājums ar smalki izkārtotajām šķēlītēm pazīstams ar nosaukumu "confit byaldi".

Bujabēze (bouillabaisse) ir jūras velšu sautējums, kas vairāk līdzinās zupai, kuru plaši gatavo Marseļā. Pašā Marseļā gan zupā novārītās jūras veltes un zivis pasniedz atsevišķi, šķīvī lejot vien no zupas nokāsto šķidrumu. Ēdiens radies pavisam vienkārši – no sīkajām zivīm, kuras nav izdevies notirgot, tika pagatavots sautējums.

Tradicionāli zupā tiek novārīta skorpionzivs, jūrasgailīši un zutis. Zivīm klāt katlā pievieno arī gliemenes, krabjus, garneles un citas jūras veltes. Lai iegūtu izteiktāku buljona garšu, bujabēzei pievieno arī puravus, sīpolus, tomātus, selerijas un kartupeļus.

Garie plaucētās mīklas kārumi, kas tiek pildīti ar gardu sviesta krēmu un apklāti ar šokolādes glazūru – arī dievīgie eklēri nāk no Francijas. Īsteni eklēri pēc būtības ir ar vieglu, trauslu mīklu, vaniļas krēmu un treknu šokolādi. Lai gan eklēru pagatavošana varētu šķist sarežģīta, tā nebūt nav – visvairāk laika aizņems vienādu eklēru sagatavošana no mīklas, cepšana un atdzesēšana.

Bez klasiskās vaniļas-šokolādes kombinācijas, eklēri šobrīd tiek gatavoti visdažādākajās garšu variācijās. Piemēram, tumšo šokolādi aizstājusi baltā šokolāde. Krēma pildījumos parādās riekstu, ogu un dažādas citas garšas.

Kurš gan nepazīst plānās pankūkas! Plāni jo plāni izceptās kviešu vai griķu miltu pankūkas nāk tieši no Francijas, precīzāk Bretaņas. Krepes (crepes) pasniedz kamēr vēl karstas, ar dažādiem pildījumiem. Ēdiena garšīgā būtība – māksla tās izcept plānas jo plānas, lai, apgriežot uz pannas, tās nesaplīstu.

Paši franči bauda plānās pankūkas jau divos nosauktajos veidos – saldās no kviešu miltiem un sāļās no griķu miltiem. Arī mīkla nav visai sarežģīta – tās pagatavošanā tiek izmantoti milti, sviests, piens, ūdens, olas, sāls un cukurs. Saldās pankūkas visbiežāk tiek pasniegtas ar šokolādes mērci, ievārījumiem, cukuru, kļavu sīrupu, saldajiem krēmiem vai putukrējumu. Sāļās plānās pankūkas pilda ar sieru un šķiņķi, sēnēm, gaļu un citām sātīgām sastāvdaļām.

Sīpolu zupa jeb franču sīpolu zupa, kā to dēvē visur citur pasaulē, ir sātīgs ēdiens, kuru parasti pasniedz kā starteri. Sīpolu zupa tiek dēvēta arī par nabagu ēdienu, jo to Viduslaikos un pat vēl senāk gatavoja nabadzīgie ļaudis – sīpoli kā izejviela zupai bija salīdzinoši lēta un viegli audzējama. Modernā sīpolu zupas versija radusies 18. gadsimta Francijā – liellopa buljonam pievienoti karamelizēti sīpoli, bet pa virsu zupai uzlikts grauzdiņš, kas apkaisīts ar treknu sieru.

Garšīgs akcents maltītei ir zupas cepšana cepeškrāsnī – izkusušais siers veido kraukšķīgu garoziņu. Gatavojot sīpolu zupu, paši sīpoli tiek lēnām apcepti. Nereti tiem pievieno brendija vai šerija šļuku, kas padara to pikantāku.

Suflē (soufflé) radies 18. gadsimta Francijā un tiek pasniegts gan kā pamatēdiens, gan kā saldais ēdiens. Gaisīgais ēdiens parasti tiek gatavots no divām pamatsastāvdaļām – olu dzeltenuma krēma, mērces vai kāda ar olu dzeltenumiem sajaukta produkta un stingrām olbaltuma putām. Atkarībā no pievienotajām garšām, tas pārtop saldajā vai sāļajā maltītē.

Sāļos suflē gatavo ar sieru, kartupeļiem, saldajiem kartupeļiem, garšaugiem un citiem dārzeņiem. Bet saldos no šokolādes, citroniem, banāniem, greipfrūtiem, ogām. Suflē pēc tam sapilda individuālos trauciņos un cep cepeškrāsnī. Cepšanas laikā tas skaisti paceļas un iegūst pufīgu izskatu.

Kartupeļu sacepums (gratin dauphinois) ir viens no vienkāršākajiem ēdieniem, kurus var viegli pagatavot arī mājas apstākļos. Sacepuma pamatā ir šķēlītēs sagriezti kartupeļi, kas izkārtoti cepamajā traukā un aplieti ar saldo krējumu, kas papildināts ar garšaugiem un garšvielām.

Uz vienu kilogramu kartupeļu izmanto 600 mililitrus svaigā krējuma, mazliet sviesta un ķiploka. Sacepumu gatavo cepeškrāsnī, salīdzinoši zemajā 150 grādu temperatūrā vairāk nekā stundu. Rezultāts? Krēmīgas, karsti kūpošas un mīkstas kartupeļu šķēlītes.

Krāsnī ceptie gliemežvāki (escargots) ir tā maltīte, kas ne visiem varētu iet pie sirds. Taču rezultāts ir pietiekami kārdinošs, lai krāsnī ceptos gliemežvākus pamēģinātu kaut reizi mūžā. Gliemežus parasti izņem no čaumalām, apcep un tad tiek sapildīti atpakaļ, pa virsu liekot sviestu ar pētersīļiem un ķiplokiem.

Interesanto ēdienu, kuru pasniedz kā starteri, pēc tam ēd ar nelielu, speciālu dakšiņu. Pie gliemežiem ierasts dzert arī labu vīnu.

Burgundijas reģionam raksturīgā uzkoda – gužēr (gougeres) jeb plaucētās mīklas siera bumbiņas. Plaucētajai mīklai tiek pievienots rīvēts Ementāla, Comte vai Gruyere siers. Tās gatavo gan pavisam nelielas, gan kā apaļas maizītes, gan kā plaucētās mīklas gredzenus. Gužēr var saturēt arī pildījumu – sēnes, liellopa gaļu, šķiņķi.

Pašā Burgundijā gužēr plaucētās mīklas bumbiņas tiek pasniegtas kā uzkodas pie vīna, ja tās ir atdzesētas. Taču vēl siltas tās var baudīt kā starteri. Tā kā šo plaucētās mīklas gardumu gatavo jau gadsimtiem ilgi, laika gaitā recepte mainījusies no liela pīrāga formas līdz nelielām, cepumiem līdzīgām uzkodām.

Lai gan kulinārajiem vēsturniekiem kārtainās mīklas un vaniļas krēma kūkas Mille-feuille, kuru mēs vislabāk pazīstam kā Napoleona kūku, izcelsme nav skaidra, pirmie ieraksti kulinārajās grāmatās parādījušies jau 17. gadsimtā. Tradicionāli kūka tiek gatavota no trim kārtainās mīklas kārtām un divām saldā vaniļas krēma kārtām. Taču nereti receptēs parādās arī putukrējums un ievārījums. Arī virskārta mēdz atšķirties – reizēm kūka tiek nosēta ar mīklas drupačām un putukrējumu. Citreiz – pūdercukura un šokolādes masu, kas veido marmoram līdzīgu gleznojumu.

Kāda kārtainajai trauslās mīklas kūkai saistība ar Napoleonu? Paši franči desertu saista ar neapoliešiem (Itālijas pilsētas Neapoles iedzīvotājiem), tāpēc kūkas nosaukums gadu gaitā ieguvis asociatīvi tuvāko franču imperatora vārdu. Cariskās Krievijas laikā kūka ieguvusi Napoleona vārdu, jo tas saistījies ar krievu uzvaru pār Napoleona armiju 19. gadsimta sākumā. Krievu versijai, kas aizvien ir populārs deserts bijušajās Padomju savienības valstīs, kūkai ir daudz vairāk nekā trīs tradicionālās kārtas, bet drupatu kūkas virsma simbolizējot Krievijas ziemu ar sniegu.