Pirms četrām nedēļām, 15. oktobrī, sadarbībā ar Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Etnogrāfijas nodaļas vadītāju Sanitu Stinkuli sākām iepazīstināt "Tasty.lv" lasītājus ar mūsu senču ēšanas paradumiem, vēsturisko rakstu sēriju uzsākot ar stāstu par labību un maizi (to vari izlasīt te). Tam sekoja stāsts par kartupeļiem, kaņepēm un citiem senču sakņu dārza labumiem (otro stāstu atradīsi te), bet trešais stāsts (meklē to šeit) bija par to, kā latvieši sēnes spaiņos ar nēšiem no meža nesa, cūku kāva un pienā zivju zupu vārīja.
Ceturtais stāsts būs par latviešu tradicionālajiem piena produktiem kopš piensaimniecības sākumiem – rūgušpienu, krējumu, sviestu, biezpienu un biezpiena sieru. Pienam ļāva sarūgt. No sarūguša piena nosmēla virskārtu – krējumu. Krējumu sakūla sviestā, nokrejoto rūgušpienu izlietoja ēdienreizēs un taisīja no tā biezpienu, no biezpiena sēja sieru.
Piens bija vasaras ēdienu neatņemama sastāvdaļa. Jāsaka, gan, ka agrāk govis galvenokārt turēja mēslu, dēļ, ar kuriem mēslot labības laukus. Tā laika piena lopi bija neliela auguma un deva maz piena. Lielāko gada daļu govis vispār nebija slaucamas, tāpēc piens bija sezonas produkts. Ja ziemā putras un zupas gatavoja ar gaļu un taukiem, tad vasarā visvairāk vārīja piena putras un piena zupas. Šķidro putru jeb zupu vārīja ar miežu grūbām, putraimiem, miltiem vai klimpām no rīta visai dienai. Pusdienās un vakarā, kad bija pieņemts ēst stingrāk, galdā lika pienā vārītu grūbu, putraimu, miltu vai kartupeļu biezputru.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
