Bizness, nevis spēlēšanās kafejnīcās. Beigeļu cepšanas aizsācēji Latvijā

Visi beigeļi nedaudz jāslīcina

Stāsts jāsāk ar nelielu atkāpi vēsturē. Kā skaidro Aigars, tādas vienas pareizās vēstures grāmatas nav, bet daudzi apgalvo, ka beigeļus no Polijas un Austrumvācijas ebreju imigranti aizveduši uz Ņujorku, kas šobrīd ir beigeļu galvaspilsēta. Un, nē, beigelis nav bugermaize ar caurumu vidū, drīzāk apaļš ūdenskliņģeris. Īsais skaidrojums – tā ir lēni raudzētas mīklas maizīte, kas pirms cepšanas apvārīta, tādēļ garoziņa ir staipīga un košļājama (angliski precīzs vārds būtu "chewy" – red.), bet viducītis mīksts.

Uz Aigara apakšdelmiem var manīt spīdīgas apdeguma rētas, bet viņš attrauc, ka rokas tik ļoti pieradušas pie karstuma, ka ar tām var bīdīt beigeli pa krāsni. Šiverējot pa šauro virtuvi, viņš pagūst izskaidrot, ka caurums maizītē ir nevis untums, bet nepieciešamība, jo senākos laikos caurumu taisīja, lai beigelis izceptos vienmērīgi, turklāt pēc tam tos savēra uz striķiem vai kokiem, lai ērtāka pārvadāšana.

Gatavošanas process ir ilgs – vispirms jāuztaisa ieraugs, nākamajā dienā gatavo mīklu, kas diennakti noteiktā temperatūrā rūgst ledusskapī, un tikai trešajā dienā var ķerties pie cepšanas. Rīts sākas jau sešos, kad Aigars no ledusskapja izņem kastes, kur rūgusi mīkla. Vienā kastē ir mīkla apmēram 30 beigeļiem, šobrīd tiek cepti kādi 250 beigeļi, labo laiku standartiņš esot bijis 500.
Mīklu sasver 125–130 gramu bumbiņās un liek uz stundu atpūsties, tad rokās izveido beigeļa formu un liek pa vairākiem ūdenī, no katras puses beigelis jāapvāra 30 sekundes.