Šī baravika atrasta 1. jūnijā. Vieta netiek atklāta.
Foto: No privātā arhīva
Sēņu bildes jau sāk pārpludināt sociālos tīklus – aizrautīgākie sēņotāji jau var palepoties ar pirmajiem nopietnajiem atradumiem, kas dod cerību un patīkamas gaidu trīsas mums visiem. Baraviku laika dullums, kā zināms, ir viens no mūsu nacionālajiem dullumiem un sēņošana – viens no mūsu nacionālajiem sporta veidiem un daļa no dzīvesziņas.

Šī gada fotogēniskās baravikas daudziem rada īstu pirmsstarta drudzi! Latvijas Mikologu draugu biedrības "Facebook" lapā grupas biedrs Gatis Zunte 13. jūnijā raksta: "Saldētavā vēl iepriekšējā gada sēnes, bet man šodien šķita, ka dzirdu intensīvi elpojam gaileņu un beku micēliju!"

Kaislīga sēņotāja, kura nevēlējās publiskot ne savu vārdu, ne savas sēņu vietas, 1. jūnijā atradusi forogrāfijā redzamo sēni. Tāda skaistule! Sēņu vārdotāja pēc savas sēnes mērojusi lielu ceļa gabalu pilnā pārliecībā, ka viņas, sen atklātās un gadiem apciemotās sēņu vietas, viņu šogad nepievils. Nepievīla ar'!

"Ir grūti noķert pirmo sēņu vilni, tad vispār mežā jādzīvo," viņa stāsta. "Pagājušo gadu, piemēram, es to nokavēju. Šogad es zināju, ka manās sēņu vietās man ir jādabū mana sēne, un viss. Gāju 12 kilometrus un arī dabūju savu baraviku. Kādu laiku vienkārši pagulēju viņai blakus un apbrīnoju viņu. Rezultātā dabūju vienu sēni, kā arī vienu ērci dibenā, un laimīga gāju atpakaļ. Tā kā ērci atklāju tikai mājās, laimei par dabūto sēni nekas netraucēja! Sēni sakaltēju, lai ilgāk var baudīt, likās kaut kā necienīgi pirmo baraviku aprīt vienā sēņu mērcē. Tagad pirmais sēņu vilnis ir beidzies, domāju, kādu laiku var sagaidīt tikai gailenītes, bet neko dižu. Otrs sēņu vilnis gaidāms jūlijā augustā un trešais – uz septembra otro pusi."

Latvijas Dabas muzeja mikoloģe, viena no "Lielās sēņu grāmatas" viena no autorēm Diana Meiere gan saka – Latvijā sēnes aug visu gadu. Jāprot tikai sameklēt un atšķirt, kura ēdama, kura ne. "Visu ziemu auga samtainās ziemenes, kuras ik pa laikam savācam svaigai mērcītei, Ja runājam par tradicionālākām sēnēm, jau pirms laba laiciņa esmu atradusi pirmo sviesta beku, arī citas sēnes. Jau pirms pāris mēnešiem bija lāčpurni ēdami. Maijā parādījās pirmās bekas – gan bērzu bekas, gan apšu bekas, gan sviesta bekas, priežu baravikas. Tagad aug briežu jumtenes, sērapiepes, parādās pirmās gaileņu podziņas – pie mums sēņu sezona ir visu gadu."

Lietus līdz šim lijis ļoti nevienmērīgi, un tas nav bijis pietiekami ilgstošs. Ja mitrums būs pietiekams, sēnes augs, ja nebūs – arī sēņu nebūs. Tas ir vispārīgais princips, kurš darbojas katru gadu, uzsver mikoloģe. Taču prognozēt, cik bagātīgs būs šis sēņu gads un vai katram palaimēsies satikt savu sapņu baraviku, Diana Meiere neuzņemas: "Ar sēnēm ir tā kā ar bitēm – nekādas prognozes izteikt nevar."

Vārdu sakot, sēnes "nāk"! Līdz Rīgas tirgiem tās tomēr vēl nav tikušas. Visticamāk, ap Jāņiem var gaidīt vietējās gailenes un baravikas – bet, tāpat kā sēņotāji, arī pircēji sēnes nedrīkst nogulēt.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!