Nacionālā nēģu sezona ir sākusies – kāls faktu par iecienīto zivs brālēnu  (12)

Agrāk zivis, tostarp nēģus, tirgoja kālos. Kāls ir sena skaita mērvienība – tas apzīmē 30 gabalu ūdens radību. Veselu kālu faktu par nēģiem apkopojusi Ādažu novada domes deputāte Daiga Mieriņa.

Carnikavā senāk nēģi sauca par zutiņu. Arī mūsdienās šis nosaukums lietots itin bieži, runājot par upes nēģi Vidzemes reģionā. Savukārt ihtiologs un vides speciālists Māris Olte "nēģa kungu" nodēvējis par zivs brālēnu.

Smalkākie ļaudis senatnē nēģus sauca par neunaugu (deviņacis – no vācu val.).

Ar nēģu ķeršanu saistītie vārdi latviešu valodā "aizķērušies" no tiem laikiem, kad Gaujas krastus apdzīvoja lībieši.

Mūsu kaimiņi lietuvieši un igauņi, nēģus sauc dažādi: Lietuvā – neges, bet Igaunijā – silmlased.

Nēģim ir trīs acis. Pa vienai katrā galvas pusē, bet trešā ir apslēpta zem ādas. Tā nav īsti attīstījusies, tāpēc tikai nedaudz uztver gaismas spilgtumu.

Upes nēģa dzīves cikls sākas un noslēdzas saldūdenī. Nēģa mazulis – ņurņiks – dzīvo upē. Pēc trīs līdz pieciem gadiem aklais, barību filtrējošais kāpurs kļūst par asiem zobiem bruņotu plēsēju un dodas uz jūru, kur barojas ar zivīm.

Kad enerģijas rezerves ir pietiekamas un dabas balss sauc, nēģi dodas nārsta migrācijā uz upēm. Latvijā nēģi nārsto maijā, upju straujtecēs īpaši izveidotās bedrītēs jeb ligzdās. Interesanti, ka nārsta migrācijas periods šai sugai ir ļoti ilgs. Pirmie nēģi ienāk upē jau vasaras vidū, bet pēdējie – īsi pirms nārsta nākamā gada pavasarī.

Agrāk tika uzskatīts, ka nēģi atgriežas nārstot savā upē, taču šodien zinātnieki ir pierādījuši, ka ne vienmēr tā ir. Migrācijas virzienu nosaka nēģu kāpuru izdalītie feromoni, upju notece, vēja virziens un vairāki citi faktori.

Katrā apvidū nēģu ķeršanas konstrukcijas – tači un murdi – atšķīrās. Carnikavā būvēja pamatīgus tačus, un no kārklu klūdziņām darinātie nēģu murdi tieši Carnikavā bija lielākie Latvijā.

Pēdējais nēģu tacis Carnikavā tika uzbūvēts 20. gadsimta septiņdesmito gadu sākumā. Daugavas nēģu tacis skatāms Daugavas muzejā Doles salā, bet Salacgrīvā nēģus joprojām ķer ar taču palīdzību.

Carnikavā vairs nav neviena meistara, kurš prastu izgatavot seno laiku klūdziņu murdu.

Ulda Siliņa grāmatā "Mēs esam carnikavieši", kurā apkopota un iemūžināta Carnikavas vēsture, dzīve un sadzīve, vārds "nēģis" lietots 123 reizes, 70 reizes – vārds "zutiņš".

Mūsdienās Carnikavā ar nēģu ķeršanu aktīvi nodarbojas divu zvejniecības uzņēmumu 15 zvejnieki. Pirms trim gadiem zvejnieku bija vismaz par pieciem vairāk.

Carnikavā nēģu zvejnieki zvejojuši un zvejo arī citas zivis, bet nēģi gadsimtu laikā palikuši par vienu no svarīgākajiem zvejnieku iztikas un ienākumu avotiem.

Nēģus uzturā nesmādē arī zirgs – biogrāfiskajā atmiņu grāmatā "Atskatīties, pasmaidīt..." raksta Uldis Siliņš.

20. gadsimta 30. gadu otrajā pusē uz Carnikavu kursējuši speciāli tūristiem domātie "Nēģu vilcieni".

Kopš 2009. gada Carnikavas novada ģerboni rotā nēģis.

Senos laikos carnikavieši visbiežāk ēda tikko ceptus nēģus, kreptīgumam pievienojot etiķi un sinepes.

Nēģi želejā parādījušies, cenšoties tos uzglabāt ilgāk. Pašlaik nēģi želejā ir slavenākais un atpazīstamākais Carnikavas produkts.

Jau 19. gadsimta beigās Carnikavā tika uzbūvēts nēģu un zivju pārstrādes cehs – Zivju māja. Cehs 20. gadsimta 30. gados tika paplašināts, un tas izmantots arī vēlāk padomju gados.

Carnikavā nēģus gan ķer, gan cep, un meistari savus aroda noslēpumus un prasmes nodod no paaudzes paaudzē.

Padomju laikā veikalos nēģus nebija iespējams brīvi nopirkt. Retu reizi Carnikavas nēģus varēja dabūt Rīgas Centrāltirgū, bet tie tika izpirkti pāris minūšu laikā. Ne velti arī Centrāltirgū ir Nēģu iela.

Jau 19. gadsimta beigās Carnikavas nēģus eksportēja gan uz Rietumiem, gan uz Austrumiem. Padomju gados nēģi bija jāsūta uz Maskavu un Ļeningradu (mūsdienās – Sanktpēterburgu).

Pirmie Carnikavas Nēģu svētki notika 2001. gadā, un Carnikava bija pirmā vieta Latvijā, kur nēģiem veltīti īpaši svētki. Tagad arī Salacgrīvā un Pāvilostā tiek atzīmēta Nēģu diena. Trimdas tautieši Portlendā (ASV) 20. gadsimta 60. gadu vidū plānojuši rīkot, taču ieceri izjaukuši laikapstākļi. Pasaulē ar nēģiem saistītus svētkus svin arī Spānijā un Portugālē.

Slavenākā nēģu svētku recepte ir Carnikavas nēģu zupa.

Arī kaimiņiem igauņiem ir sava nēģu galvaspilsēta – Narva, kur septembrī norisinās Nēģu festivāls. Narva-Jēsū nēģus ķer jau kopš seniem laikiem. Tradicionālā nēģu festivāla laikā var nopirkt gan svaigus, gan dažādi pagatavotus nēģus.

Tradicionāli Igaunijā nēģus marinē, bet Lietuvā – kūpina. Nēģus kopš seniem laikiem kūpina arī Kurzemē.

Kādas aptaujas rezultāti rāda, ka vismaz reizi dzīvē nēģi nogaršojuši ir 89 % Latvijas iedzīvotāju, savukārt Lietuvā – tikai 49 %. Regulāri nēģus uzturā lieto 47 % Latvijas iedzīvotāju, bet dienvidu kaimiņzemē – vien 4 %. Nēģu patēriņš pieaug svētku laikā – ap 18. novembri un ap Ziemassvētkiem.

Padomju laikā, kad nēģus nevarēja brīvi nopirkt, rīdzinieki paslepus brauca pie Carnikavas zvejniekiem iegādāties mājās ceptus nēģus. Ir ziņas, ka šajā laikā Carnikavas dzelzceļa stacijā tika pārbaudītas braucēju somas, bet zvejnieku mājokļus "apciemoja" kontrolētāji. Nēģu kubuliņus tad nācies slēpt pat zem bērna gultiņas, bet raksturīgo smaku maskēt ar piedegušu rupjmaizīti. Maizes krāsni carnikavieši bieži dēvēja par nēģu krāsni.

Nēģu pavairošana – nēģu kāpuru iegūšana un inkubācija – Latvijā sākta jau pagājušā gadsimta 60. gados, zivju audzētavā "Kārļi". Zinātniski pamatota nēģu audzēšanas biotehnoloģija tika izstrādāta tikai 1981.–1989. gadā. Carnikavas pašvaldība jau astoņus gadus pēc kārtas pavasaros Gaujā ielaiž vismaz 3 miljonus nēģu kāpuru.