Astoņi veidi, kā zaudēt svaru un izbaudīt maltīti ar apzinātas ēšanas palīdzību

Patiesībā mājsēde mums šo diezgan labi iemācījusi. Steidzīgi paēst, stāvot kājās, ar vienu kāju dušā, ar otru jau ceļā uz darbu – šādi nav iespējams ne sakārtot domas, ne izbaudīt ēdienu, ne saprast, ka vispār ēdam. Tāpēc vecā labā apsēšanās pie galda palīdzēs harmoniski baudīt maltīti un pievērsties ēdienam, neatkarīgi no tā, vai tā ir vienkārši siermaize vai kas izsmalcināts.

Kāds britu pētījums liecina, ka biroju darbinieki pusdienu pauzei velta vidēji 27 minūtes dienā. Tas ir laiks, ko viņi pavada ceļā līdz maltītes iegādei, ēšanai un ceļam atpakaļ līdz savai darbavietai. Diez, kā ir ar mums?

Katrā ziņā, pat tad, ja strādājam no mājām, ēšanai jāatvēl laiks. Šķīvis pie datora neskaitās. Apzināta ēšana ir lēna ēšana – pievēršoties sev un ēdienam. Steigā gatavojoties ēšanai, bieži vien tiek izdarītas neveselīgākās izvēles, kur galvenais ir ātrums, nevis kvalitāte. Turklāt – steigā ēdot, nespējam sadzirdēt organisma signālus, ka tas ir paēdis, un bieži vien apēdam daudz par daudz, tīri mehāniski. Ieklausoties sevī, iespējams saprast, kur ir robeža, starp paēšanu un pārēšanos.

Ēšana, skatoties telefonā, ir pierasta lieta. Tomēr vajadzētu tikt no šī ieraduma vaļā. Ēdot ar telefonu rokās vai pie datora, kāpjam uz tiem pašiem grābekļiem – neizbaudām ēdienu, apēdam par daudz, nekā patiesībā gribētos, vispār nenonākam nekādā saziņā paši ar sevi, savām domām un sajūtām.

Mazs, bet iedarbīgs paņēmiens: nolikt dakšiņu uz galda teju pēc katra kumosa. Tas viennozīmīgi palīdzēs ēst lēnāk, izbaudīt katru kumosu un sadzirdēt, kad organisms saka: paldies, esmu paēdis.

Vieglāk šo mazo triku paveikt, pusdienojot kopā ar kādu citu. Tad sarunājoties nolikt dakšiņu uz galda, jo izēst muti pirms runāšanas ir pašsaprotami. Bet trenēties to darīt var arī vienatnē.

Mēs esam pieraduši pie skaņu fona – mūzika, filma, citu cilvēku sarunas, radio, televizors... Apzinātas ēšanas treneri iesaka mēģināt ēst klusumā. Tā izdosies labāk koncentrēties uz to, ko ēdam, un padomāt pat to, kā ēdam, kāpēc ēdam. Un šī saziņa ar sevi, sevis un ēdiena izpratne ir apzinātas ēšanas pamats.

Šī laikam ir visgrūtākā lieta. Mums jāiemācās saprast atšķirība starp emocionālo un fizisko izsalkumu. Reizēm izsalkums ir izsalkums, bet reizēm esam emocijās – stresā, dusmās utt. – ko visātrāk un vienkāršāk lielas kompensēt ar ēdienu. Saprotot, vai tiešām mūs moka izsalkums, vai tā vienkārši ir vēlme izlādēties vai sevi mierināt, varam sev palīdzēt. Iespējams, emocionālo badu var remdēt, ejot lielus gabalus ar kājām, lasot grāmatu, tīrot sniegu utt.

Šis tiešām ir grūti, jo atšķirt izsalkumus nav viegli, un ar sevi strādāt arī nav viegli. Tomēr jāatceras, ka tieši emocionālā izsalkuma remdēšana ar reālu ēdienu var būt viens no pārēšanās un attiecīgi liekā svara rašanās iemesliem. Mēģinot praktizēt apzinātu ēšanu, iespējams, būtu vieglāk tikt galā ar šo grūto uzdevumu: saprast sevi un savus ēšanas paradumus.

Pēc "Independent" aptaujāto uztura speciālistu atbildēm spriežot, pareizie jautājumi, ko sev uzdot ir: vai šis ēdiens mani pabaros pilnvērtīgi? Vai jutīšos paēdis arī pēc vairām stundām?

Tādi impulsi kā "šis man garšo", "es šo gribu", "izskatās garšīgi" ir pilnīgi dabiski, bet, trenējot sevi apzinātā ēšanā, ir iespējams sākt ēdiena izvēli nevis ar pēkšņiem impulsiem, bet ar pareizajiem jautājumiem. Līdz ar to nonākam pie veselīgākām izvēlēm, kas palīdz ilgāk saglabāt sāta sajūtu un dod organismam to, kas tam tiešām ir vajadzīgs.

Uztura speciālisti iesaka domāt par ēdienu – no kurienes nāk šī gaļa, šie dārzeņi, kur un kā tie ir audzēti, kādu ceļu tie mērojuši līdz šķīvim. Vai arī: no kurienes nāk šī sardele, kā tā ir sākusies, kas ar to noticis, kamēr kļuvusi par sardeli uz mana šķīvja...

Jo vairāk domājam par ēdiena izcelsmi savā šķīvī, jo veselīgākas izvēles tas ļauj izdarīt, un tas ir īsts ieguldījums savā veselībā un emocionālajā labklājībā.