Eļļa ar, ko apēst visu – kā zupu, tā saldējumu

Mans pirmais lidojums dzīvē bija uz Vīni, ciemos pie draudzenes, kura tur studēja. Šo lidojumu pat īsti nepieskaitu pie ceļojumiem, bet pie ciemošanās. Mana draudzene Agnese Vīnē mitinājās pietiekami ilgu laiku, lai ne tikai varētu justies kā vietējā, bet arī prastu novērtēt to, ko piedāvāt ciemiņiem. Sākot ar svaigi ceptām maizītēm no beķerejas, beidzot ar izslavēto Zahera kūku.

Agnese aizveda mani arī uz "Naschmarkt" jeb našķu tirgu, ko vietējie dēvē par "pilsētas kuņģi". Tur ir īsta gardēžu paradīze. Te vienlīdz labi sadzīvo gan vietējās, gan svešzemju garšas. Kad nu esmu iznašķējusies ar labumiem un esam arī izdzērušas pa jaunam, vēl rūgšanas procesā esošam, vīnam ar iesauku "vētra", Agnese iepērk dažas pudeles ar melni zaļu eļļu. "Baigi labā! Tev ar tādu vajag! Nopirkšu tev arī! Šo var ēst karotēm!"

Eļļu? Ēst karotēm? To melno šķidrumu, kas vispār pēc naftas, ne eļļas izskatās? Ņemot vērā, ka galvā nedaudz iekāpis Austrijas vīns, daudz neprotestēju!

Pārnākot mājās, Agnese sāk šīs eļļas prezentāciju. Viņa bagātīgi pārlaista ar to salātlapas: "Tur neko citu nevajadzēs klāt!" Vēl viņa izvelk no saldētavas saldējumu un, ak, dieniņ, tētiņ, pārlej to ar eļļu!!! Saldējumu ar eļļu! Ko vēl? Varbūt vēl sojas mērci vai kečupu pārlies?

Draudzības vārdā (pie sevis nolemjot, ka draudzene neatgriezeniski kļūst par austrieti un lieto viņu dīvainos produktus) pagaršoju saldējumu! Ak, kungs, cik tas bija labi! Kāds labi!? Tas bija izcili! Es nemaz nezināju, ka man šādas garšas pietrūka!

Un, jā, šo eļļu tiešām var ēst karotēm! Saprotama lieta, ka nākamā dienā pēc degustācijas, es piepērku pilnu koferi ar ķirbju eļļu, ko mēdz dēvēt par Štīrijas melno zeltu. Par šo eļļu visiem jāzina! Tolaik Latvijā tā vēl nebija plaši pieejama, un turpmākos gadus draudzene mani ar to apgādāja. Saprotama lieta, ka es biju pirmā pircēja rindā, kad šīs melnā zelta pudelītes kļuva pieejamas arī Latvijā.

Štīrija ir Austrijas federālā zeme, un tieši tur visvairāk aug ķirbji, kas pārtop šajā melni zaļajā eļļā. Kā jau daudzas ģeniālas lietas, arī Štīrijas ķirbju sēklu eļļa radās nejaušības rezultātā. Šajā gadījumā nejaušība bija dabas izspēlēts triks 19. gadsimtā – ķirbju sēklas bija plikas, tām nebija tik ierastā cietā apvalciņa. Kailas kā tādi tikko dzimuši bērniņi. Jāteic, ka vietējie ķirbju audzētāji to novērtēja atzinīgi, jo spiest eļļu no šādām sēklām bija ātrāk un vieglāk, piedevām eļļa sanāca ļoti bieza un garda. Saprotama lieta, ka tādus ķirbjus vajag audzēt vēl un vēl! Zemnieki ievāca sēklas un kailsēklu ķirbja šķirne bija dzimusi! Štīrijā galvenā ķirbja sastāvdaļa ir tieši sēklas, mīkstumu štīrieši nemaz necenšas kaut kādā veidā realizēt. Nokautajam ķirbim izkasa sēklas, bet pašu atstāj mēslojumam.

Lai tiktu pie viena litra šī melni zaļā zelta, ir vajadzīgi trīs kilogrami sēklu, bet tās var iegūt, nokaujot apmēram 40 kilogramus ķirbju.

Pati ķirbju eļļa jau bija zināma pāris gadsimtus pirms kailsēklu ķirbja parādīšanās, bet pēc pliko sēklu parādīšanās tai sākās slavas laiki. Biezo eļļu ar riekstu garšu, kas pudelēs gozējās no tumši zaļas līdz pat intensīvi sarkanbrūnai, lēja pie ēdieniem, mērcēja maizi, zieda uz sejas, zieda pat ratu rumbās un čīkstošās durvīs, jo, pateicoties biezajai konsistencei, to par labu atzina arī amatnieki.

Saprotama lieta, ka te varētu pierakstīt veselu paragrāfu par 80% nepiesātinātām taukskābēm, par tās medicīnisko vērtību, bet visu tomēr izšķir garša! Un tā ir izcila! Liec, kur vien vēlies – uz maizes un salātos, pievieno biezeņzupām, papildini tikko ceptu zivi vai gaļas gabalu! Droši bagātini ar šo eļļu savus desertus! Sāc ar saldējumu, tad eksperimentē tālāk! Šī biezā eļļa izcili iederēsies arī dažādos pesto un čatnijos! Eļļu var pievienot, cepot maizi! Ja vēl maizi papildini ar apgrauzdētām ķirbju sēklām, tad dzīres sanāk pat darbdienā! Brīdī, kad esi iegādājies šo eļļu, tā jāizlieto pēc iespējas ātrāk, taču, ticiet man, ar to problēmu nevajadzētu būt! Mana problēma ir tā, ka secinu: "Ko? Atkal jau beigusies?"

Lai garda satikšanās!