Kakao deficīta ģeniālais risinājums. Īsā 'Nutellas' vēsture

Gribas šokolādi, bet nav! Ko darīt?

Pēc Otrā pasaules kara kakao pulveris un šokolāde bija deficīts, jo Itālijas Kara departaments un Sarkanais Krusts sūtīja šokolādes izstrādājumus karavīriem uz ārzemēm. Mazā šokolādes tāfelīte gan nebija paredzēta kā deserts, tā kalpoja kā ārkārtas deva enerģijai. Turklāt tā esot garšojusi ārkārtīgi nebaudāmi, lai karavīri to neapēstu visu uzreiz. Šī iemesla dēļ kakao importēšana bija kļuvusi ļoti neizdevīga. Tomēr gandrīz katrs no mums zina, cik ļoti reizēm sakārojas apēst kaut gabaliņu šokolādes! Cilvēki bija noilgojušies pēc unikālās šokolādes garšas, bet tā bija tik dārga, ka gandrīz neviens nevarēja šokolādi atļauties, īpaši, Itālijā. Un tieši tad mazā Itālijas reģionā Pjemontā dzima ideja par kaut ko līdzīgu šokolādes krēmam.

Idejas autors ir vīrs, kura uzvārds vēl tagad ir lasāms uz elegantiem šokolādes papīriņiem – Pjetro Ferrero (Pietro Ferrero). Viņš, tolaik būdams maiznieks, nolēma eksperimentēt ar lazdu riekstiem, jo ​​tie nebija jāimportē – Pjemontā to bija daudz. Grūti iegūstamo kakao Pietro izmantoja tikai nedaudz. Rezultātā viņš radīja kaut ko, kas ir lēti pagatavojams, vienkāršs un ļoti garšīgs. Šajā maisījumā bija 70 procenti lazdu riekstu un 30 procenti šokolādes.

Ferrero sablendēja melases (viskoza viela, kas rodas, cukurniedru vai cukurbietes rafinējot cukurā), lazdu riekstu eļļu, kokosriekstu sviesta un neliela daudzuma kakao maisījumu. Iegūtais produkts nebūt neatgādināja krēmīgo vieglās konsistences "Nutellu", kādu to zinām mūsdienās. Gluži pretēji – masa bija cieta un šķēlēs to grieza ar sviesta nazi. Pēc tam izveidotos kukulīšus ietina vaska papīrā un sagrieztos gabaliņus lika uz maizes. Oriģināli šo našķi nosauca par "Giandujot", iedvesmojoties no ļoti populāra Itālijas karnevāla tēla. Un tā 1946. gadā Ferrero kompānija bija dzimusi. Cilvēkiem ļoti garšoja jaunatklātais gardums, īpaši bērniem, un tirdzniecība bija ārkārtīgi veiksmīga.

Pjetro Ferrero nāve un "Nutellas" dzimšana