Neesmu vairs gados jauna, miesās arī neesmu ne sprauna, ne slaika. Par manu jaunību nu vairs liecina vien nenovecojošais gars un naivais optimisms, ka es spēšu pensijas vecumā iesoļot mundrā solī, labā fiziskā formā un ar ĶMI, kurš nav lielāks par 27.
Jaunībā, kad dzīves rutīna vēl nebija mani skārusi, es pat iedomāties nevarēju, ka es, slaidā un šmaugā niedre, pēc gadiem 20 būšu ieguvusi tādu polsterējumu, kurš nedod iespēju sevi ierindot visu šmaugo augu un dzīvnieku sarakstā. Jaunībā ēšana bija kaut kur dzīves nepieciešamību saraksta pašās beigās, par pareizu ēšanu nebija pat runas! Tomēr visai aktīvais dzīvesveids man deva iespēju palikt šmaugai, neraugoties uz to, ka ēdienreizes bija gana neregulāras un ne visai veselīgas. Bet, kā jau daudzas sievietes, kurām ir tikusi tā laime – kļūt par māti, arī mani savās skavās saslēdza bērnkopība un ģimenes dzīve, kura, lai arī bezgala forša, ir ar nelielām niansēm. Un viena no niansēm – ēšana no maznozīmīga procesa pārtapa par vienu no galvenajām vajadzībām. Man ļoti patīk gatavot, tāpēc čakli rosījos virtuvē, daudz nedomājot par to, cik veselīgas ir maltītes. Gribējās izmēģināt teju katru recepti, kura nokļuva manā redzeslokā. Cepeši, sātīgi sautējumi, interesanti salāti, pīrāgi un kūciņas naski nomainīja viens otru, priecēdami gan mani, gan manu ģimeni un draugus. Tā nemanot piezagās daži liekie kilogrami un skapī dzīvojošie mājas gariņi čakli strādāja dienu un nakti, pāršūdami manas drēbes par izmēru vai diviem mazākas. Kad pirmā atvase paaugās un es, izkāpusi no ērtā mājsaimnieces samta kostīma, atgriezos darbā, liekie kilogrami mani pameta. Ne uzreiz, bet mazliet vilcinādamies un likdami man pievērsties diezgan stingrām diētām, kuras, kā vēlāk uzzināju, uztura speciālisti neiesaka.
Kad pieteicās otrā atvase, mani pārņēma gatavošanas un ēšanas trakums. Man šķiet, ka tad, ja man būtu devuši ēst, es ēstu arī miegā. Finālā mēs tikām pie burvīga mazuļa un es – pie burvīgiem liekajiem kilogramiem, kuri, pretēji gaidītajam un jau zināmajam scenārijam, nevis atkāpās, bet sāka pieaugt. Sākumā es to uzņēmu diezgan mierīgi. "Dod sev laiku" es domāju, "gan paies pāris gadi un viss nostāsies savās vietās". Pagāja kādi četri gadi, bet nekas savās vietās pat negrasījās stāties. Arī tad, kad burvīgā atvase sāka apmeklēt bērnudārzu un es atkal varēju pievērsties kaut kādām dīvainām, mokošām diētām, kuras solīja strauju svara zaudēšanu uz neatgriešanos. Daļēja veiksme bija, jā – svars zuda, bet ne uz neatgriešanos.
Gaidīto rezultātu nedeva arī dietologa apmeklēšana, jo, lai cik sakarīga nebūtu ēdienkarte un lai cik vērtīgi padomi, strādājošai divu mazu bērnu mammai reizēm tos ievērot ir teju neiespējami. Es mētājos kā laiva pa viļņiem – te kārtīgi ievērodama speciālista padomus, te atmezdama ar roku un iegrimdama ģimenes ēdienkartē. Stresoju, ka nevaru notievēt. Raudāju un sāku kompleksot. Ne jaukie bērni, kuriem mamma ir vismīļākā vienalga, cik slaida, ne mīlošais vīrs, kurš ar izpratni izturējās katras manas diētas laikā un nebeidza atkārtot, ka mīl mani tādu, kāda esmu, nespēja mani pārliecināt, ka neliels polsterējums – tas nav nekas tāds, kas padarītu sievieti neglītu. Skumu un no skumjām ēdu. Polsterējums auga. Es skumu arvien vairāk. Apburtais loks. Mājas gariņu rūpīgi pāršūtās drēbes sen jau bija nomainītas uz citām – ērtākām un ne tik elegantām, bet ēšana manā dzīvē bija gan prieks, gan pārdzīvojumi vienlaicīgi. Ēdu, nedomājot par to, ko un cik, vēlāk pārdzīvoju, ka atkal esmu "pierijusies".
Un tad bija lūzuma punkts! Mana pilnā gaitā uz aptaukošanos ejošā vilciena pārmijas negaidīti pārslēdza vīramāte! Eleganta, enerģiska un slaida dāma gados, kuru es allaž biju uzskatījusi par "caurbiru". Reiz, ciemojoties pie viņas, skatījāmies mana vīra bērnības dienu foto un tur – ak brīnums, no bildēm pretī raudzījās omulīga apaļvaidze, "piens un asinis"! Šos foto, ko, jāatzīst, redzēju pirmo reizi, tāpēc biju tik netaktiska, ka nespēju apvaldīt pārsteiguma pilno jautājumu: "Tā esi tu? Es biju iedomājusies, ka esi mūžam slaidā cilvēka tips!" Es tiešām no sirds tam ticēju, jo nekad nebiju manījusi, ka vīramāte atteiktos no kūkas, karbonādēm ar siera cepuri, ceptiem kartupeļiem vai rasola!
Vīramāte, ļoti vieda sieviete, apveltīta ar labu humora un takta izjūtu, neapvainojās, bet uzsāka sarunu par ēšanu. Pastāstīju viņai gan par savām drastiskajām diētām, gan par uztura speciālista labajiem, bet nerealizējamajiem padomiem, gan to, ka man rokas nolaidušās un sajūta, ka nekad vairs nenotievēšu. Un tad sāka stāstīt viņa – nenosodot un nežēlojot. To, ka esot bijusi līdzīgā situācijā un viņai arī šķitis, ka, ja reiz neizdodas atgūt jaunības formu un to noturēt, tad nav vērts vispār! Bet tad esot sapratusi, ka mūžīgā jaunība nav iespējama un ka nobriedušai sievietei nemaz nevajag izskatīties pēc jaunietes. Esot pārtraukusi bēdāties par to, ko nevar vairs dabūt, bet izlēmusi priecāties par to, kas ir. Atmetusi domas par drastiskām diētām un par nepārdomātu ēšanu, sākusi ēst apdomāti, nekrītot galējībās. Bez stresa apēdot gan nelielu kūkas gabaliņu, kad sakārojas, gan speķa pīrādziņu, kad piedāvā. Es nezinu, kas tieši tobrīd ar mani notika, jo it kā nekas no tā, ko viņa teica, jau nebija nekas jauns, bet daudzkārt lasīts un dzirdēts pamācošos raidījumos. Iespējams, ka bija pienācis īstais brīdis sadzirdēt. Vai varbūt tieši vīramātes personība nospēlēja savu lomu, tāpēc es tā, līdz galam, sapratu, ka nevajag tiekties pēc jaunības kalsnuma, jo tas vairs nekad nebūs. Un to, ka nevajag nevērīgi izturēties pret to, ko es ēdu. Nevajag ne badoties, ne pārēsties aiz bēdām. Nevajag pavisam atteikties no gardām, bet barojošām lietām, bet nevajag arī ar tām aizrauties. Viss bija TIK vienkārši! Un vienmēr manā acu priekšā, bet es to neredzēju!
Kopš tās sarunas pagājuši vairāki gadi, es esmu atkal slaida, bet ne šmauga kā niedre. Un zinu, ka man to arī nevajag. Esmu pārskatījusi savu attieksmi pret ēdienu un savus tievuma standartus, un tas man ir palīdzējis atbrīvoties no liekajiem kilogramiem un, kas pats galvenais – noturēt svaru. Un, lai arī "viss ir galvā", tomēr ir arī daži pamatprincipi, kurus ievēroju, – maz cukura, ļoti maz balto miltu, daudz dārzeņu, salāti ar eļļu un citrona sulu nevis ar krējumu, svētku ēdieni – svētkos, mājās gatavotam ēdienam priekšroka. Viss!
Novēlu ikvienam tievētgribētājam atrast tās īstās pogas, kuru pareizā kombinācija palīdzēs būt motivētam un laimīgam tievētājam! Un tad vairs nebūs jādomā, ko apēst, lai notievētu!"
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
