Vēstule no virtuves: ko apēst, lai notievētu?

Neesmu vairs gados jauna, miesās arī neesmu ne sprauna, ne slaika. Par manu jaunību nu vairs liecina vien nenovecojošais gars un naivais optimisms, ka es spēšu pensijas vecumā iesoļot mundrā solī, labā fiziskā formā un ar ĶMI, kurš nav lielāks par 27.

Jaunībā, kad dzīves rutīna vēl nebija mani skārusi, es pat iedomāties nevarēju, ka es, slaidā un šmaugā niedre, pēc gadiem 20 būšu ieguvusi tādu polsterējumu, kurš nedod iespēju sevi ierindot visu šmaugo augu un dzīvnieku sarakstā. Jaunībā ēšana bija kaut kur dzīves nepieciešamību saraksta pašās beigās, par pareizu ēšanu nebija pat runas! Tomēr visai aktīvais dzīvesveids man deva iespēju palikt šmaugai, neraugoties uz to, ka ēdienreizes bija gana neregulāras un ne visai veselīgas. Bet, kā jau daudzas sievietes, kurām ir tikusi tā laime – kļūt par māti, arī mani savās skavās saslēdza bērnkopība un ģimenes dzīve, kura, lai arī bezgala forša, ir ar nelielām niansēm. Un viena no niansēm – ēšana no maznozīmīga procesa pārtapa par vienu no galvenajām vajadzībām. Man ļoti patīk gatavot, tāpēc čakli rosījos virtuvē, daudz nedomājot par to, cik veselīgas ir maltītes. Gribējās izmēģināt teju katru recepti, kura nokļuva manā redzeslokā. Cepeši, sātīgi sautējumi, interesanti salāti, pīrāgi un kūciņas naski nomainīja viens otru, priecēdami gan mani, gan manu ģimeni un draugus. Tā nemanot piezagās daži liekie kilogrami un skapī dzīvojošie mājas gariņi čakli strādāja dienu un nakti, pāršūdami manas drēbes par izmēru vai diviem mazākas. Kad pirmā atvase paaugās un es, izkāpusi no ērtā mājsaimnieces samta kostīma, atgriezos darbā, liekie kilogrami mani pameta. Ne uzreiz, bet mazliet vilcinādamies un likdami man pievērsties diezgan stingrām diētām, kuras, kā vēlāk uzzināju, uztura speciālisti neiesaka.