Lai gan esmu sasniegusi jau 70+ gadu slieksni (iet jau uz otru pusi), kas liek noprast, ka esmu diezgan paveca, patiesībā katra jaunā diena man sniedz gluži vai jaunu jaunības eliksīru. Tā patiesi ir! Arī tituls man ir zīmīgs – esmu nodēvēta par moderno omi, kura labprātāk nevis pati gatavo, bet laiku pavada kafejnīciņās vai restorānos. Nu, protams, tas nesanāk visai bieži un pie katliem arī mēdzu stāvēt, bet manī ir uzskats, ka pensijas laiks ir jābauda – gan ar acīm, ausīm (man ļoti patīk apmeklēt dažādus brīvdabas koncertus), gan muti (izbaudot jaunas garšas). Piemēram, pagājušajā nedēļā ierastā aperola vietā izmēģināju "Porn star Martini"! Nu ellīgi labs – izcilas putiņas, saldi skābena garša! Mmmm!
Vaicāsiet – bet, ja jau viss tik labi un garšīgi, kāpēc vispār rakstu šo vēstuli? Lai palielītos? Nu ne taču! Līdzās visam foršajam, nu tam, ka gribu ar visu duku būt iekšā modernajā, jo negribas taču tik ātri novecot, man blakus ir īsts vecmodīgs, senlaicīgs, dažkārt bezgala īgns vīrs (tieši tāds, kādu dažkārt attēlo Holivudas filmās). Ar padomju laika uzskatiem: sievietes vieta ir virtuvē un katrās vakariņās ir jābūt ēdienu kalniem. Vislabāk, ja ir gan zupiņa, gan otrais un, protams, ka arī kāds saldais! Jau vairākus gadus mēģinu apiet šo "sistēmu", tiesa, visi trīs ēdieni reiz patiesi arī bija! Bet attaisnojos ar to, ka tad gan mūsmājās bija četras galviņas – mēs abi un divi bērni, bet šobaltdien gatavot šādas vakariņas diviem ir izšķērdīgi, neekonomiski, turklāt nāk par sliktu zemeslodei, jo nākas kaut ko neapēst un tas nonāk atkritumos.
Lūk, tā es vienmēr situ plaukstas uzreiz, kā uzzinu, ka mazmeitas ģimene mūs apciemos. Te nu nestāstīšu par to, cik ļoti viņus mīlu, jo šī ir kulinārijas vēstule. Viņu atbraukšana ir mana svētlaime, jo pie maniem katliem nu stāv ne tikai mazmeita, bet arī viņas draugs. Un, jā, modernā dzīve man ir atklājusi to, ka arī vīrieši var gatavot (un pat daudzreiz gardāk!) un arī traukus var nomazgāt! Pat perfektāk! Tad mūsmājās top karstie suši, burgerīši, picas, Cēzara salāti gan ar vistiņu, gan ar tīģergarnelēm, dažādas pastas, visādi cita veida salāti... Ak, siltie vrapi! Bet ko dara opis? Kategorisks nē! Neēdīšu! Sarauc degunu, paošņā un vien nosaka: "Kas tad tie par ēdieniem!" Mans prieks tāds, ka mazmeita vien nosaka: "Varu tev nomizot kartupeļus, un tad vien jāēd siļķe ar biezpienu un dubulto krējumu!" Protams, to nu gan neatraidīs! Un man sāp sirds, jo visi šie modernie ēdieni taču ir tik gardi, tādas garšas pārpilnības, kas līdz šim nebija sajustas.
Arī apmeklējot restorānus vai kafejnīciņas, vīra pirmais jautājums ir: "Vai ir pieejamas kotletes?", ja kotletes nav, tad nākamā izvēle ir karbonāde ar vārītiem kartupeļiem. Vēl topā ir šašliks, bet tikai cūkgaļas. Es jau netaisos teikt, ka visi šie ēdieni nav gardi – ir un bezgala! Arī es pati retu reizi tos atkal no jauna pasūtu vai pati mājās pagatavoju. Bet jautājums par to – kā var neapnikt? Kā var negribēties pamēģināt ko jaunu? Bieži vien nāku pretī un piedāvāju – veco kopā ar jauno, piemēram, ka vakariņās varu pagatavot maltās gaļas mērci ar griķiem, bet klāt ēdīsim tomātu pesto salātus. Fuuuui, pesto? Nu nē taču! Tikai zaļie lapu salāti ar krējumu! Viss! Punkts un āmen! Un tad man šķietami nolaižas rokas, nav jau tā, ka ar varu gribu viņa mutē iedabūt visu, kas garšo man, bet mēs taču esam pensionāri un ēst vakariņās katram savu ēdienu – nav taču izdevīgi! Gribētos, ka abi panākam pretī viens otram. Piemēram, piecas dienas nedēļā ēdam pierastos ēdienus un pārējās vakariņās nogaršojam ko pavisam jaunu.
Es gan vēl pirms neilga laika lūdzos un lūdzos, ceļos gan nekritu, bet dīcu un dīcu gan: "Nu, lūdzu, lūdzu, nogaršo! Tikai kripatiņu, tikai tējkaroti!" Tā bija neiespējamā misija, jo tik liela uzticība viņam ir visam vecajam, ka nekāps taču pāri saviem uzskatiem. Tomēr bija kāds virzītājspēks. Mana mazmeitiņa uz svētkiem bija pagatavojusi Pavlovas/bezē ruleti ar avenēm (avenes ir vīra mīļākās ogas!). Atkal jau gluži kā maza bērna atteikums, ka neēdīs, jo ēdot tikai medus kūku vai biskvīta kūku ar ievārījumu. Ko mēs? Ignorējām! Beigu beigās, kad visi ciemiņi pieprasīja ruletes papildporcijas un bija palicis pēdējais gabaliņš, izdzirdam no opja nopūtu: "Nu labi, atstājiet taču man, nogaršošu!" Nu ko lai saka – bija stāvā sajūsmā! Uz savu tuvojošos 80 gadu jubileju ir pieprasījis no mazmeitas bezē ruleti, kā arī Pavlovas kūku.
Tā nu mēs ar mazmeitu sajutāmies kā uzvarētājas. Arī šobrīd, ja ir uz galda kāds modernais ēdiens, nelūdzamies viņam, lai nogaršo, vienkārši zinām, ka jāatstāj un pēcāk, kad ciemiņi būs devušies prom, viņš nogaršos! Un odziņa šim visam stāstam: pirms pāris dienām viņš man pats piedāvāja doties uz jaunatvērto suši restorāniņu mūsu mazpilsētā. Karstie suši viņam garšo! Ar pesto pierunāšanu gan man iet ļoti grūti! Bet viss ar laiku!
Tāds ir mans stāsts par moderno ēdienu iekļaušanu veclaicīgā vīra ēdienkartē. Grūti, bet tas kaut nedaudz ir izdevies! Esam nonākuši līdz norunai – sešas dienas nedēļā ierastie ēdieni un sestdienās baudām ko jaunu (ak, es gan esmu zaudētāja, bet nekas!).
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
