Vīnes šnicele – recepte ar detektīvstāsta cienīgu vēsturi: knifi sulīgi zeltainām gaļas šķēlēm  (3)

Tomēr noskaidrot šī ēdiena izcelsmi nebūt nav viegls darbiņš, jo, kā atklāj "Lifehacker" speciālisti, Vīnes šniceles vēsture ir saistīta pat ar starptautiska mēroga skandālu, kurš nav līdz galam atrisinājies pat šobaltdien, vēl jo vairāk – tas arvien pieņemas spēkā, jo tiek atklāti aizvien jauni fakti, liekot no jauna pārskatīt Vīnes šniceles vēsturi. Izrādās, ka uz šī ēdiena pirmatklājēju godu pretendē neviens cits kā apsviedīgie itālieši.

Tik tiešām, viena no slavenākajām Itālijas virtuves receptēm ir "cotoletta alla milanese" jeb tulkojumā "sitenis milāniešu gaumē". Un tas no tiesas ir pārsteidzoši līdzīgs savai Vīnes "dvīņumāsai", atšķiroties vien tikai ar to, ka milāniešu siteņa gatavošanai tiek izmantota gaļa ar kauliņu. Turklāt itālieši lepojas ar to, ka viņiem, lūk, esot vēsturiski pierādījumi, ka viņu siteņa versija radusies stipri vien agrāk – jau tālajā 1134. gadā ēdiens ar nosaukumu "lompolos cum panito" ("teļa gaļa panējumā", tulk. no itāļu val.) esot minēts kāda Itālijas klostera mūku ēdienkartē. Savukārt Vīnes šnicele rakstos pirmo reizi ir pieminēta vien 1831. gadā.

Itālieši no savas puses norādīja arī uz faktu, ka feldmaršals Radeckis, kura virsvadībā 19. gadsimta vidū Austrijas armija iekaroja Ziemeļitāliju, savā ziņojumā esot visos sīkumos aprakstījis siteni milāniešu gaumē kā pārpasaulīgu un austriešu garšu kārpiņām līdz šim nezināmu gardumu.

Ar šādiem pārliecinošiem pierādījumiem bija pietiekami, lai pasaule noticētu, ka tieši milānieši ir šniceles izgudrotāji. Un ko austrieši? Viņi šķietami bija samierinājušies ar sava nacionālā lepnuma itālisko izcelsmi, pat savās pavārgrāmatās ilgus gadus Vīnes šniceli godājot par "siteni milāniešu gaumē". Tomēr austriešu miers bija mānīgs, jo, kā izrādījās, viņi vienkārši pacietīgi gaidīja brīdi, kad varēs revanšēties. Un šāds brīdis tiešām pienāca.

21. gadsimta sākumā noskaidrojās, ka grāfs Attems ir kāda itāliešu žurnālista fantāzijas auglis. Skribents savos sacerējumos atsaucies uz neeksistējoša grāfa memuāriem, kuri it kā glabājoties Vīnes valsts arhīvā. Brīnumainā kārtā ilgus gadus nevienam nebija ienākusi prātā doma pārbaudīt šo faktu, tādēļ vien 2001. gadā atklājās, ka patiesībā arhīvā nekādu grāfa memuāru nav un arī pats grāfs ir izdomāts tēls.

Un, kas zina, kādi pārsteigumi Vīnes šniceles un milāniešu siteņa sakarā vēl ir sagaidāmi tuvākā vai tālākā nākotnē. Lai būtu kā būdams, visas šīs vēsturiskās kaislības nekādi neietekmē šniceles lieliskās garšas īpašības, tādēļ lasi tālāk un uzzini, kādi knifi jāņem vērā, lai panētās gaļas šķēles izdotos sulīgas, mutē kūstošas un ar zeltaini kraukšķīgu garoziņu.

Vīnes šniceles atšķirības zīme ir izmērs – to ierasts gatavot pat tik lielu, ka šnicele knapi ietilpst vai pat pārsniedz paliela šķīvja aprises, uz porciju paredzot aptuveni 250 gramus gaļas. Tradicionāli tā tiek gatavota no teļa gaļas, bet, protams, šo ēdienu mēdz gatavot arī no cūkgaļas vai tītara gaļas. Vislabāk šim nolūkam izvēlēties pakaļkājas šķiņķi, turklāt gaļa noteikti jāgriež pret šķiedru.

Klasiskās Vīnes šniceles receptes paredz, ka gaļa jāsagriež ļoti plānās šķēlēs (ne biezākās par puscentimetru) un nav jāplacina ar gaļas āmuriņu. Ja nu tomēr tev neizdodas gaļu sašķēlēt tik meistarīgi, tad vari uzmanīgi šķēles saplacināt līdz vajadzīgajam biezumam, izmantojot gaļas āmura plakano pusi. Rezultātā katrai šķēlei jābūt aptuveni zīmuļa biezumā.

Vīnes šniceles panēšanai būs nepieciešamas olas, milti un rīvmaize. Vēlams rīvmaizi gatavot mājās no viegli apkaltušām svaigas maizes šķēlēm, jo veikalā nopērkamās rīvmaizes garša noteikti nespēs konkurēt ar paša gatavotu produktu. Nevajag pārcensties, sasmalcinot rīvmaizi pārāk viendabīgā masā – lielāka izmēra rīvmaizes gabaliņi piešķirs panējumam īpašu kraukšķīgumu. Ja tev nav blendera vai virtuves kombaina, rīvmaizi vari iegūt, apkaltušo maizīti sarīvējot ar rupjo rīvi.

Atsevišķā bļodiņā sakul olas, kam pievienots nedaudz piena (pienu var aizstāt arī ar saldo krējumu – būs vēl garšīgāk), šķipsna sāls un šļuciņa olīveļļas. Katru gaļas šķēli vispirms rūpīgi apviļā miltos, nokratot lieko, tad izmērcē olu maisījumā, no abām pusēm devīgi apviļā rīvmaizē un liek iepriekš uzkarsētā pannā.

Tradicionāli Vīnes šniceles tika ceptas cūku taukos. Starp citu, šo taukvielu, labi pameklējot, var atrast arī veikalu plauktos, jo, ja vēlies baudīt tiešām autentisku garšu, tad labāk izvēlies autentiskas sastāvdaļas. Ja pieļauj arī atkāpes, tad vari izmantot cepšanai augu eļļu ar neitrālu garšu vai sviestu, kam pievienots nedaudz augu eļļas, lai piena tauki strauji neizdegtu un nesāktu dūmot. Svarīgākais, kas jāņem vērā – ar taukvielām nevajadzētu knapināties, jo šniceles izcepsies ideāli vien tad, ja teju vai peldēs verdošajos taukos vai sviestā.

Apcep šniceles pāris minūtes no katras puses, līdz panējums ir kļuvis skaiti zeltains un kraukšķīgs. Cepšanas laikā gaļas šķēles lieki nebaksti, negrozi un apgriežot rīkojies uzmanīgi, lai nepārdurtu panējumu un šnicele nezaudētu sulīgumu.

Kad Vīnes šnicele ir gatava, liec to uz šķīvja, kas izklāts ar papīra dvieli vai salvetēm, lai papīrs uzsūktu lieko eļļu. Tad veikli pārvieto mīksto, aromātisko un ārkārtīgi sulīgo šniceli uz servējamo šķīvi, jo tiek uzskatīts, ka, šniceli ceļot galdā, tai vēl ir viegli jāčūkst. Prāvās gaļas šķēles zeltaini kraukšķīgo panējumu dekorē ar citrona daiviņu un pētersīļa zariņu. Pirms griešanas šķēlēs šniceli viegli pārslaka ar citrona sulu un bauda, katru mutē kūstošo gaļas gabaliņu pamērcējot skābenā brūkleņu ievārījumā.

Ideālas piedevas šnicelei būs maiga kartupeļu biezputra, nūdeles, kartupeļu salāti vai zeltaini "frī kartupelīši".

Lai labi garšo!