Griķi man ir t.s. "comfort food" – ēdiens, kura siltums un mierinoši vienkāršā zemes garša spēcīgi iemieso māju sajūtu. Bērnībā griķus vārīja mana 1917. gadā dzimusī vecmāmiņa, turklāt darīja to tikai vienā veidā: katlu ar uzvārītajiem griķiem (1:2 ar ūdeni) ietina vatētā segā un pārsedza ar vīriešu aitādas puskažoku – tā varētu būt kara un pēckara taupības pasākumos iegūta mācība. Pēc katla aiznešanas uz virtuvi, man patika ieritināties patīkami siltajā segu murskulī. Manu interesi par griķiem uzjundīja sociālajos tīklos un medijos manītais uztraukums par šī daudzu iecienītā produkta pazušanu no veikalu plauktiem, liekot aizdomāties – vai griķi ir Latvijas virtuves daļa?
Eksotiska labība no Austrumiem
Vārda izcelsme ir svešzemnieciska. Valodnieks Karulis uzskata, ka tas ir aizguvums no senkrievu valodas, kam pamatā senslāvu vārds ar nozīmi "grieķis". Tātad griķi sākotnēji bijusi "grieķu labība". Savukārt Endzelīns uzskata, ka vārds "griķi" aizgūts no poļu vai lejasvācu valodas.[1] Kā vienmēr, stāsti par ēdienu vēsturi ir dažādi, versijas atšķirīgas un patiesība – praktiski nepierādāma. Tāpēc interesants man šķiet krievu vēsturnieka Pohļobkina[2] skaidrojums, ka griķu "botāniskā izcelsme" rodama Krievijā, Dienvidsibīrijā, pirmajā gadu tūkstotī. Pohļobkins apgalvo, ka tikai 15. gadsimtā, pēc tam, kad griķi bija nostiprinājušies Krievijas teritorijā, šī kultūra sāka izplatīties Rietumeiropā, bet nedaudz vēlāk – visā pasaulē. Krievijā šī graudauga nosaukums ar nozīmi "grieķisks" saistīts ar faktu, ka sākotnēji griķus kultivēja Senās Krievijas pareizticīgo klosteros, kuros saimniekojuši grieķu izcelsmes mūki.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!