Spināts Eiropu sasniedza ap 14. gadsimtu , ierodoties no Persijas. Sasniedza un nogruntējās uz palikšanu. Saprotams, ka viena no spināta lieliskajām īpašībām, kas patika eiropiešiem bija tas, ka spināts ir agrais putniņš – mostas, kad ziemai vēl aste redzama.
Un arī bezgala veselīgs tas ir! Pirmā pasaules kara laikā franču zaldātiem tika izsniegta spinātu sula, lai būtu spēks karot un atjaunotos dzelzs rezerves!
Spināti patiesi ir izcils dzelzs avots – apēdot 100 gramus zaļo lapu, var nodrošināt 20 % no dienas devas.
Zaļās lapas mēdz būt dažādas, zināmākie spinātu veidi ir trīs. Populārs ir gludo lapu spināts, kas lepojas ar tumšām, gludām un platām lapiņām bez izteiktas garšas, tāpēc pievienojams dažādos ēdienos. Šīs lapas sevišķi iecienītas dažādās zupās, pīrāgos un sautējumos. Kruzuļainais Savojas spināts ir izcilnieks salātos, augumā garāks par gludo radinieku, kraukšķīgāks un ar izteiktāku garšu. Vēl ir hibrīda tipa spināti, kas vairāk līdzinās Savojas radiniekiem, bet ir mazāk kruzuļaini.
Veikalos visbiežāk ir kastē safasēti spināti – mazulīši, baby spināti, kas ir kraukšķīgi, maigi un izcili salātos, kā arī citos kulinārijas eksperimentos.
Pateicoties savai neitrālajai garšai spinātus var gatavot gan kokteiļos un smūtijos, gan cept pankūkās un kišos. Tie vienlīdz labi piestāv arī zupām un sautējumiem. Spinātu droši var pievienot kā pastas, tā dažādiem graudaugu ēdieniem.
Spinātu intensīvais zaļais tonis ļauj iekrāsot ēdienus, pateicoties šiem pavasara zaļumiem, vari izcept zaļu maizi, omleti, pankūkas vai kēksu. Un dzert kokteili pavasara krāsā!
Ēdam spinātus, uzņemam dzelzi un priecājamies par pavasari!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
