Foto: DELFI
Mūsdienu modernajā pasaulē gandrīz viss ir atrodams veikalu plauktos un piedzīvojumi un aktivitātes ir teju nesalīdzināmas ar senajiem laikiem, tomēr ir daudzas lietas, ko tā vien gribētos saglabāt un saglabāt. No jauna izjust to piedzīvojumu un pārdzīvojumu garu, ko reiz piedzīvojuši mūsu vecvecāki. Lūk, mana omīte stāsta, ka tieši vēžu ķeršana viņas atmiņā palikusi kā kāds liels notikums, kas, viņasprāt, mūsdienu jaunatnei varētu šķist kā diezgan smieklīga aktivitāte, bet "tajos laikos" tas bijis nopietns "pasāciens".

Ome Lita uzaugusi kopā ar brāļiem un brālēniem, kas bieži devušies vēžot: "Es gan negāju līdzi, pat īsti nezinu, kāpēc! Mani vēžu ķeršanas piedzīvojumi aizsākās tikai ap deviņdesmitajiem gadiem, kad man jau bija sava ģimene un mums bija izveidojušās ģimenes tradīcijas, viena no tām – kopīgi doties vēžot."

Atceros, ka reiz kopā ar bērnības draudzenes ģimeni devāmies ķert vēžus uz Uguņiem (apdzīvota vieta Talsu novada Vandzenes pagastā pie autoceļa – aut.). Bijām padzirdējuši, ka tajā upītē ir daudz vēžu. Visi tur nevarēja braukt, ja biji kolhoza biedrs, tad bija jāsamaksā noteikta summa atļaujai. Tātad – arī sava naudiņa bija jāiegulda. Maksas pakalpojums! Turp devāmies vakarpusē. Tautā runāja, ka arī laikapstākļi vēžu ķeršanai ir ļoti svarīgi. Tovakar bija padrūms, pat uz lietu taisījās – tātad perfektais laiks "medībām". Vīrieši izlika krītiņus vēžu ķeršanai (man stāv prātā, ka kaut kādas smirdīgas gaļas lika iekšā, iespējams, aknas?). Tad pēc divām stundām gāja pārbaudīt. Opis saka, ka ideālais laiks ķeršanai bija no septiņiem līdz deviņiem vakarā, bet mēs toreiz tur bijām ļoti ilgi, jo pārradāmies mājās tikai rīta pusē.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!