Ome Lita uzaugusi kopā ar brāļiem un brālēniem, kas bieži devušies vēžot: "Es gan negāju līdzi, pat īsti nezinu, kāpēc! Mani vēžu ķeršanas piedzīvojumi aizsākās tikai ap deviņdesmitajiem gadiem, kad man jau bija sava ģimene un mums bija izveidojušās ģimenes tradīcijas, viena no tām – kopīgi doties vēžot."
Atceros, ka reiz kopā ar bērnības draudzenes ģimeni devāmies ķert vēžus uz Uguņiem (apdzīvota vieta Talsu novada Vandzenes pagastā pie autoceļa – aut.). Bijām padzirdējuši, ka tajā upītē ir daudz vēžu. Visi tur nevarēja braukt, ja biji kolhoza biedrs, tad bija jāsamaksā noteikta summa atļaujai. Tātad – arī sava naudiņa bija jāiegulda. Maksas pakalpojums! Turp devāmies vakarpusē. Tautā runāja, ka arī laikapstākļi vēžu ķeršanai ir ļoti svarīgi. Tovakar bija padrūms, pat uz lietu taisījās – tātad perfektais laiks "medībām". Vīrieši izlika krītiņus vēžu ķeršanai (man stāv prātā, ka kaut kādas smirdīgas gaļas lika iekšā, iespējams, aknas?). Tad pēc divām stundām gāja pārbaudīt. Opis saka, ka ideālais laiks ķeršanai bija no septiņiem līdz deviņiem vakarā, bet mēs toreiz tur bijām ļoti ilgi, jo pārradāmies mājās tikai rīta pusē.
Un toreiz Uguņu upītē vēži bija? Vai tas bija tikai tāds nostāsts, ka tur ir vēžu "zelta bedre"?
Godīgi? Tik daudz vēžus un tik skaistus savā mūžā nebiju redzējusi! Spēj tik iedomāties, visi krītiņi bija pilni ar vēžiem. Vīri ar baterijām (kādas nu padomju laikā tās baterijas bija! Bieži dzisa ārā...) staigāja, kurš pirmais pamanīja, tas skaļā balsī kliedza: "Ir!" Patiesībā jau ir jāmāk arī viņus noķert, jo citādāk iekniebs pirkstos un būs sāpīgi. Es neķēru!
Un tad jūs vēžus vedāt mājās vārīt?
Nē, bez šaubām, nolēmām, ka vēžu virumu vārīsim turpat upītes malā. Iekurinājām ugunskuru, līdzi bija paņemtas dilles (nu ne jau mīkstās dillītes, bet ar visiem kātiem un lieliem ziediem kā slotas) un sāls. Blakus bija kolhoza kartupeļu lauks. Vīrieši saraka rāceņus un ugunskurā tos arī uzcepa. Starp citu, pirmo reizi mūžā man sarāva muguru, ka knapi līdz mašīnai tiku (nezinu – biju pārbijusies no vēžiem vai stāvā sajūsmā). Acīs stāv, ka viss krasts bija džungļains (varbūt tāpēc tā mugura pagriezās?). Tāda diezgan mistiska sajūta, tu atrodies biezoknī, visapkārt ir sakrituši koki, pūces un ūpji kauc, viss brikšķ, paši slapji, nobridušies, gumijas zābaki kājās... Tas varbūt nebija sevišķi patīkami, bet tā smarža – tā bija vienreizēja: daba, vēži, dillītes... kaut kas neaprakstāms! Stāstot, atmiņā uzaust šī smarža. Ēdām stenēdami.
Pa starpai runājot, opis pastāsta, ka reiz atradis patiesi vēžu "zelta bedri" (mums gan neatklāj, kur!). Tur vēžu esot bijis tik daudz, ka gar krastu ar basām kājām bijis grūti iet, jo tie ar spīlēm kniebuši kājās. Ielikuši murdiņu, un še ku re ku – nākamajā rītā ap 80 vēžiem noķerts!
Ome, varbūt vēl kāds stāsts?
Protams! Pēc vannasistabas remonta uz dārzu bija aizvesta vecā čuguna vanna, lai tajā salaistu ūdeni un pēcāk būtu vieglāk aplaistīt dārzu. Tas sakrita laikā, kad dēls ar draugiem bija devies vēžu ķeršanā. Kad ar opi aizgājām uz dārzu, ieraudzījām, ka vanna ierakta zemē, piepildīta ar ūdeni, un tajā peld vēži! Vanna bija piebāzta arī ar kodīgajām nātrēm.
Mēs bijām pilnīgi mēmi! Pēc tam vannā peldināja visādas zivis, jo draugi bija lieli makšķernieki. Tā nu mūsu dārziņā nosacīti bija izveidots "akvārijs".
Kā pareizi vārīt vēžus?
Kad vēži pārnesti mājās, tos pirms vārīšanas uz pāris stundām vajadzētu ievietot aukstā ūdenī. Lai garša būtu īpaši maiga un patīkama, pieredzējuši pavāri iesaka neskopoties un noturēt vēžus pienā.
Lai cik nežēlīgi tas nebūtu, tomēr, vārot vēžus, jāatceras, ka tiem obligāti jābūt dzīviem. Beigtus vēžus katlā nedrīkst likt.
Sastāvdaļas
Pagatavošana
Lielā katlā ielej ūdeni, pievienojot sāli tik daudz, cik to pievienotu, vārot kartupeļus (uz 1 litru ūdens berot aptuveni 0.5-1 ēdamkaroti). Standarta garšvielas ir sāls un dilles (it sevišķi brīvā dabā), bet ir dzirdēts, ka var izmantot arī pāris lauru lapas, graudu un smaržīgos piparus, sauju upeņu lapu, sīpola galviņu, pāris ķiploka daivas, kādu karoti sinepju sēklu un, protams, krietnu bunti diļļu ar visiem ziediem.
Uzvāra sālsūdeni ar dillēm, līdz tas burbuļo, un liek vārīties iepriekš noskalotus vēžus (ar ūsām pa priekšu), lai attīrītu bruņas no smiltīm, dūņām un glumām nogulsnēm, kas virumam var radīt nepatīkamu piegaršu.
Vāra tik ilgi, līdz vēži kļūst sarkani, tad tie būs sulīgi un mīksti. Jo ilgāk vārīsi, jo vēzis kļūs cietāks un mazāk sulīgs. Pārvārīts spīļainis būs kā košļājamā gumija.
Izņem no katla ārā, liek uz liela šķīvja vai bļodā, arī dillītes "izmakšķerē". Un ņem un tik ēd un ēd! "Man stāv atmiņā, ka mēle paliek stīva (ah, cik gan sen nav ēsti vēži!). Man gan nepatīk tā knibināšanās, bet citi to vien mīl. Bet sāls visam ir process: ķeršana, kopā būšana, vārīšana," piebilst omīte.
Atceries – vēžu ķeršana Latvijā ir atļauta līdz 1. oktobrim! Un to drīkst darīt tikai noteiktās vietās. Platspīļu un šaurspīļu vēžus nedrīkst ķert no 1. oktobra līdz 30. jūnijam, bet vēžu mātītes ar redzamiem ikriem – visu gadu. Vairāk par to, kādi noteikumi jāievēro vēžojot, uzzini šeit!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!