Ar Zoju, Valmieras tehnikuma laboranti, mēs pirms intervijas jau bijām tikušās neklātienē. Telefonintervijā viņa sīki un smalki aprakstīja miltu mistērijas – to, kāpēc, pēc vienas receptes gatavotas, mīklas var būt tik dažādas, ar ko tās atšķiras. Viņa to darīja tik aizrautīgi, ar tādu entuziasmu, piemēriem un ieteikumiem, ka es, pat Zoju neredzot, jutu, kā viņa dzirksteļo. "Lūk, cilvēks, kam konditoreja ir kaislība!" es nodomāju un intervijas beigās aizrunāju valmierieti uz garāku sarunu.
Garā saruna pienāca laikā, kad Latviju bija apciemojis karstuma vilnis. Mēs tikāmies Valmieras muzeja garšaugu dārzā. Zoja ieradās ar paplāti, uz kuras rindojās mazas ķiršu kūciņas ar maskarpones krēmu un lielu, treknu, sulīgu ķirsi uz cepurītes. Kūciņas konditore kategoriski aizliedza bildēt: "Tās jau tikai garšai, taisītas no atgriezumiem un, rau, karstumā nedaudz sagurušas! Nē, šīs nekādā gadījumā nedrīkst bildēt!" Augsti standarti! No mana skatpunkta – ļoti elegantas, fotogēniskas un skaistas mini kūciņas. Tikpat izcilas kā garša! Intervijas laikā uzcienājam arī vienu vācu pāri, kurš atnācis garšaugu dārzu lūkoties. Arī viņi ir sajūsmā un grib zināt, kur tādas var nopirkt! Kur nu vēl lielāku komplimentu!
Jā, Zoja, kur var nopirkt tavas kūkas, cepumus un citus kārumus?
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
