Putru sākotnēji vārīja no Latvijā tolaik visvairāk audzētiem graudaugiem – miežiem, kas ir viena no vissenākajām lauku kultūrām Latvijā. Pirmo reizi mieži konstatēti Kreiču neolīta apmetnē, kas tiek datēta ar 4500.–1500. g. pirms Kristus. Par miežu senumu liecina arī lingvistiskie dati – valodnieki uzskata, ka "mieži" un "maize" ir vienas cilmes vārdi, skaidro Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Etnogrāfijas nodaļas vadītāja Sanita Stinkule (piecus aizraujošus stāstus par mūsu senču ēšanas paradumiem senatnē atradīsi, lūk, te).
Iecienīti latviešu zemnieku ikdienas uzturā bija arī pākšaugi – zirņi, pupas un lēcas. Tos uzskatīja par līdzvērtīgiem labībai un tiem maizi klāt neēda. Pākšaugu putra tika celta galdā vairākas reizes nedēļā. Ziemā to vārīja ar miežu putraimiem un taukiem, vasarā ar pienu. Pievienojot biezenim kaņepes, kartupeļus, sīpolus, taukus vai saceptu gaļu, taisīja kamolus jeb pikas. Gatavoja arī sausus – taukšķētus zirņus, saberot tos krāsnī pēc maizes cepšanas. Sausos pelēkos zirņus bieži vien izvārīja sestdienās, un lielā zirņu bļoda stāvēja saimes istabā uz galda, lai katrs no tās varētu pēc patikas pagrābt pa saujai. Tāpat izvārīja arī pupas, kurām blakus nolika sālnīcu, lai pupas varētu pamērcēt sālī. Klāt piedzēra rūgušpienu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!