Tas var būt maigi triceklīgs galertiņš ar burkāna rozīti bļodas dibenā, ko, meistarīgi apmetot bļodu riņķī, dabū kā ēdiena rotu pašā augšā. Tās burkānu rozītes reizēm ir īsti mākslas darbi – kā saimnieces autogrāfs! Bet aukstā gaļa var būt arī tvirti atsperīga, kur gaļa samalta, savārīta un saželējusi bieza un trekna. Vai tāda, kur savārītas cūkas ausis, treknumiņi un gadās pa kādam gardam ādas gabalam. Kopā ar sinepēm, lociņu, rupjmaizīti un mazu čarciņu – īsts mežacirtēja prieks!
Aukstās gaļas, tāpat kā nosaukumi, ir tik dažādas! Galerts, aukstā gaļa, zilcs, zilcgaļa, muzikantu gaļa, ķopķēzis, drebene, kvašeline, recenis, spudiņi, studinis, šilts, trīceklis... Lasi Janīnas Kursītes "Virtuves vārdeni" un brīnies, cik dažādi var nosaukt tādu vārījumu! Lielākā daļa ir tikai vietējiem saprotami nosaukumi. To, kā gatavo katru no šiem, izdomāt nav iespējams – tur vajadzīga recepte un vietējās zināšanas. Galvenokārt jau recepte, uzrakstīta vai mutvārdos izstāstīta, jo pieredze un zināšana nāk ar darīšanu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!