Plātsmaize ir kaut kas no bērnības, no omītes, kura aplikusi baltu lakatiņu, mīklu iejāvusi jau pašā rīta agrumā. Tāda sirsnība, pamatīgums un gandrīz vai tāda kā vecmodīga noņemšanās. Uzrūgušo mīklu ņem ar putkaroti no lielās mīklas bļodas. Ieplāj pannā, rūpīgi ar pirkstiem pieguludinot stūrīšus. Un tad vēl gaidi, kad mazliet uzrūgs. Tad nāk bērnu darbiņš – ar dakšiņu sadurstīt caurumiņus, lai plātsmaize cepoties nesāk viļņoties. Svarīgs darbs!
Un tad jau var likt virsū biezpienu, ko kāds pa klusiņām jau kārtīgi pagaršojis. Nu kā tā var būt, ka tieši plātsmaizei iejauktais biezpiens ir visgaršīgākais? Tak ņem biezpienu, kad vien ienāk prātā, liec krējumu klāt, cik gribas, rozīnes lai, pat miltus mazliet var pielikt, lai viss kā plātsmaizes biezpienam – un, nē, nav tas! Šķiet, ka tam plātsmaizei iejauktajam biezpienam ir nekā citādi neatkārtojama garša! (Kaut kas līdzīgs kā ar pīrāgu gaļu, kas vilinoši smaržo bļodiņā uz plīts.)
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!