Zefīrs ir teicams našķis ne tikai kā solo spēlētājs, tas ir izcils arí komandā. Ko tik no šī salduma nevar pagatavot! Desertus, kūkas, cepumus, ar to var bagātināt sviestmaizes un dzērienus. To var pat grilēt!
Ja zefīrs būtu gadalaiks, tad tas noteikti būtu pavasaris, ziedoņa laiks, kad ābeles, plūmes un ievas pārvēršas kupenās zefīru krāsā. Toņi tik maigi, ziedi tik glezni un gaiss tik dzidrs! Īsts zefīru laiks! Tas jānosvin! Ar zefīriem, saprotams!
Man zefīrs ir bērnības našķis. Zefīru varēja dabūt tikai tad, kad mammai bija jādodas darba darīšanās uz Rīgu, jo lauku bodē no saldumiem varēja dabūt tikai sauso ķīseli un cietu halvu, kā arī sveramās, kopā sakusušās ledenes. Zefīrs bija visu saldumu Olimps. Vakarā, kad mammai bija ar vilcienu jāierodas no Rīgas, nepacietībā trinos gar logu un mēģināju saskatīt, vai maisiņā ir vai nav zefīrs. Parasti zefīra kaste nodevīgi vīdēja no maisiņa ārā. Ak, kas tā bija par svētlaimi – iekosties saldajā mākonī. Zefīru vienmēr bija par maz, man šķita, ka varētu apēst visu kasti viena pati. Tāds bija mans mērķis laikam "kad izaugšu liela". Es izaugu, un zefīri sabojājās. Tie vairs negaršoja kā bērnībā. Tie no kastēm pārcēlās uz paciņām, kļuva saldāki un mazāk mīksti. Laikam ritot, parādījās arī citi zefīra ražotāji, un es tos testēju, vērtējot, lai garšotu kā bērnībā. Piemēram, Skrīveru pusē ražotie visvairāk atbilst bērnībā baudītajiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!