"Pusdienāāās!!!!" labi nostādītā balsī sauc ome. Protams, visaizraujošākā momentā. Viņai jau neinteresē, ka esmu pa dārzu salasījusies burkānus, zirņus, desertā uzkodusi skābu ābolu un sauju jāņogu. Pusdienas ir gatavas, un tās ir jāēd! Neatceros, ka man būtu spiests ēst, bet termins "normāls ēdiens" gan palicis atmiņā. Nenormālais bija tas, ko bērni paķēra un aizskrēja tālāk. Par apetītes trūkumu arī nevarēju sūdzēties, jo laukos, paralēli pašizdomātām izklaidēm, bija arī jāstrādā.
Toties mani vienaudži, kuri dzīvoja daudzdzīvokļu mājās, zina stāstīt par šo pusdienu saucienu no dažādiem stāviem. No viena, otra un trešā loga atskanēja sauciens par pusdienām, knēveļi pukstot skrēja uz māju, lai tikpat ātri atgrieztos pie pārtrauktām nodarbēm. Kas tad bija pusdienu šķīvī? Visticamāk, zupa, kartupeļi, vistas šmoris, varbūt biezputra ar čirvuļiem. Katrā ziņā šķīvis tapa tukšs, un izvēlēties nebija iespējams.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!