Atceroties bērnību, zemeņu un aveņu ievārījumi bija tie visgardākie un vismazāk saražotie. Ja brūkleņu, upeņu un ābolu zaptes pagrabā stāvēja līdz pat jaunajiem rabarberiem, tad zemenes izbeidzās pirmās. Iemesls bija ļoti vienkāršs – nedz ome, nedz mamma zemenes nesavārīja milzīgos apjomos, jo tās visātrāk bojājās. Te gan jāpiebilst, ka ievārījums netika savārīts brūns, bet saglabāja savu dabīgo zemeņu toni. Tātad, cukura tur bija krietni mazāk un, ja iegadījās tāds brīnums, ka līdz Jaunajam gadam zemeņu zaptes nebija apēstas, tās pievienojās gadu mijas salūtam un "izšāva".
Tēta mamma, kā jau pienotavas direktore būdama, zemeņu zaptes vārīšanai piegāja ļoti nopietni. Pienotavā ārkārtīgi svarīga bija sterilitāte it visā. Tas pats notika arī virtuvē.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!