Bērnības vasarās avenāji ir lieliska lieta, kur slēpties. Piemājas dārzā tāda slēpšanās ir drošāka, arī avenes salasīt nieks – kas tad tur, ej ar bļodiņu, un gatavās, tvirtās avenes gandrīz pašas lec bļodā.
Izcirtumā vai meža pļaviņā pēkšņi uzieta aveņu vieta gan ir tāda drusciņ spokaina padarīšana. Īpaši dienasvidus saulē, kad apkārt sakarsis mežs, valda pilnīgs klusums, un jāsāk domāt par visādiem vadātājiem un būtnēm ne no šīs galaktikas. Kad salasi spainīti pilnu, tā vien skaties, vai vispār atceries, no kurienes nāci un uz kurieni gāji, un, runājot par iešanu, vēl jāraugās, kur ej, lai kādai čūskai neuzkāp. Meža aveņu lasīšana vienmēr ir piedzīvojums ar skaļi pukstošu sirdi, toties gandarījums... bezgalīgs!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!