Pamatskolā man bija klasesbiedrs Uldis. Džeks kā džeks, foršs, bet nekas īpašs. Es savā kladē nepiemērīju viņa uzvārdu savējam, kā to darīju ar klasesbiedra Andra uzvārdu. Tiku uzaicināta uz Ulda desmito dzimšanas dienu, kur viņš viesus cienāja ar paša ceptiem burkānu cepumiem!
Atkārtoju: paša – ceptiem – burkānu – cepumiem! Tas tik bija kaut kas! Pirmkārt, puisis, kurš gatavo! Un gatavo izcili! Otrkārt, no burkāniem var uztaisīt kaut ko tik gardu! Man burkāni līdz šai dzimšanas dienai bija zupu, salātu un nereti arī pankūku (tas bija tad, kad tika spiesta sula, čagas tad iecepa pankūkās) sastāvdaļa. Taču tie cepumi! Ieraudzīju Uldi citā gaismā un domās piemērīju viņa uzvārdu. Cepumus viņš deva līdzi arī atnākušajiem draugiem un mani pavadīja uz pieturu, nesot manu somu! Viss! Man bija skaidrs, ka esmu iemīlējusies – cepumos, Uldī un situācijā!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!